Jaunzēlandes vecvecāki

Ar vairākām ēdiena kastēm ieradāmies laukos, kuriem bijām uz pāris mēnešiem nolemti – Pukikouī (Pukekohe) ciemata lauku teritorijā, savās pagaidu mājās (mazā skārda vagoniņā) kivi augļu plantāciju vidū netālu no augļu pakotavas. Andris ar Irēni gādīgi, mazliet bažīgi aplūkoja mūsu jaunos dzīves apstākļus. “Hmm..tas ir skaidrs, ka jūs tā kā mūsu jaunie strādnieki būtu, bet…jūs kas?” Andrim un Irēnei vaicāja enerģiskā, rudmatainā pakotavas pārvaldniece. “Mēs…mēs esam viņu vecvecāki…” Stāsts būs par liktenīgu satikšanos, par Andri un Irēni, par īsteniem latviešiem, kuri dzīvi aizvadījuši otrā pasaules malā, svēti glabājot mīlestību pret dzimteni, par to, kā viņi kļuva par mūsu Jaunzēlandes vecvecākiem.

Meitenīt, gribi padejot? Jeb darba meklējumi Velingtonā

“Jums tagad jāiemācās no galvas ēdienkarte un jānopērk balti krekli un melni apavi!” mums paziņoja indiešu restorāna vadītājs. Tas laikam bija jau kāds otrais vai trešais darbs, ko bijām atraduši pēc dienām ilgas joņošanas pa Velingtonas bāriem un viesnīcām. “E…khmm…a jūs kafiju VISPĀR MĀKAT TAISĪT!?” aizvainotā un nokaitinātā tonī jautāja galvenā oficiante ikdienišķā Velingtonas kafejnīcā. Tā bija kāda 75. darba vieta, kurā konkursu neizturējām.

Klusuma skaņas Velingtonā

Spriežot pēc apbružātām, bet mīļām teātra biļetēm ceļojuma blociņā, šie notikumi ir apmēram astoņus mēnešus seni. Jaunzēlandē marts, joprojām vasarīgs. Velingtonas vasaras vakaru bāri pilni, mirgo pilsētas gaismas un cigarešu oglītes pie āra galdiņiem. Kubas ielā smaržo stiprs espreso. Uz trotuāra mums līdzās apsēžas kāds vientuļš Velingtonas panks. Viņš malko sidru: „Stiprs un lēts, ja kas, iesaku.” runājam par viņa kara gaitām, par mūsu – ceļojuma, un par to, kādēļ esam šeit – dēļ „Klusuma Skaņām”.

Ziemelju zemes celjojums

Lai arii nebija viegli atteikties no Ruakakas zeltainajaam pludmaleem un jaukaas sabiedriibas, nebijaam attmetushi domu apceljot Jaunzelandes ziemeljus. Plaans bija ielikt mugursomaa telti un peldkostiimus un doties uz netaalo shoseju, lai ar stopeeshanas paliidziibu nokljuutu no pludmales pludmalee.Vasara bija skaista un karsta, pludmales daudz, plashas un vilinoshas visapkaart Jaunzeelandes Ziemelju zemei.

Taa saakaas Jaunzelande

Pa solim iepaziistam Jaunzelandi. Ne tikai taas shodienu. Tagad ir viegli izteloties, kaa Jaunzeelande izskatiijaas toreiz. Toreiz, kad maoru ciltis dziivoja kopaa ar savu zemi, kad baltie eiropieshi te nebija vel noenkurojushies. Kad koki auga seshdesmit metru augstumaa un putni bija divu strausu lielumaa. Ne viss ir zudis. Par kauri koku karaljvalsti, par “toreiz”, “tagad” un starp. Un varbuut caur “toreiz” ir vieglaak saprast “tagad”.

Ruakaka un tuatuas

Nolemjam aizpeldeet uz putnu salu, pie kuras nedrikst ar laivu piestaat. Izbrienam no uudens, saule muus nozhaave, paariet drebulji un kjermenii ieliist siltums. Baltaas smiltis arii siltas, un musu peedu nospiedumi te vieniigie. Un atkal gribas uzdot to pashu jautaajumu. Jaatgriezhas udenii.

Jaunzeelandes viizas un realitaate

Reizeem no zemuudens pasaules un sarunaam pie rozaa viina bija jaatagriezhaas realitaatee. Realitaate bija taada, ka mums kaut kas ir jaaiesaak ar savu celjojumu visbeidzot. Mums bus jaturpina celjot. Lai tas notiktu, mums ir vajadziiga nauda, taatad darbs… Saakaam praktiski no nulles.

Sajuuta udenii un smiltiis

Vai taa mees toreiz, kad veel tikai sapnjojaam par Jaunzeelandi, to izteelojaamies? Ar tirpaam aukstaa uudeni. Ar verdoshaam vulkaaniskajaam smiltiim zem kaaju peedaam. Ar valdoniigu dabu un nevaldaamu juuru, un zemuudens mieru.

Satikshanaas Jaunzelandee

Izgaajaam daarzaa. Tur bija mazs apelsiinkocinjsh un kivi auglju kocinjsh. Gaidiijaam riitu ataustam. No prieka leekaajaam un centaamies nebljaut skalji, jo tachu ESAM JAUNZEELANDEE! “Atceries? Mees norunaajaam braukt reiz kopaa uz Jaunzelandi jau musu otrajaa tikshanaas reizee!?” Tagad ir tas “reiz”.

Dienvidamerika atskatoties

Kaipirinja veelaa Rio vakaraa un skalji Andzhelikas smiekli, lozhu dardonja kaut kur taalumaa. Muusu vienacainais suns kaa miesassargs seko mums Ilha Grandes necaurradzemos dzhungljos iisi pirms tumsas iestaashanaas. Airu skanja upes uudenii, Laercio atdarina Pantanal putnu balsis. Tirgus pilns ar cholitaam, divas bizes, gari brunchi, sagriezts arbuuzs, smarzho empanadas ar sieru un shkjinjkji. Salst, Andu kalni Bolivijaa, lamu silueti saulrietaa. Mazaa Maribella Saules salas tveicee ar noshmuletu muti un basaam kaajaam, viirs bez priekshzobiem un koku aiz vaiga, abi smaida. Vilma cep pankuukas, mazaa peruanietes virtuviite nokvepusi melna, silta munjas teeja un auksts vejsh aiz loga. Augsti papeezhi un kaisliigi skatieni Buenosairesas tango milongaa, Adrians viesniicas numurinjaa glezno, ikvakara viins un bluuzs. Patagonijas plashumi, tukstoshiem kilometru, benzintanka dusha un iebiezinaataa piena maiziites. Cik saullektu, cik saulrietu. Ar un bez saules. Dienvidamerika. Par to, kas taa ir mums.