SATIKŠANĀS HAMILTONĀ

Kivi augļu pakotavas īpašniece Marī pēc īsas telefonintervijas bija mums noņēmusi milzu akmeni no pleciem – bijām dabūjuši darbu! Jau pēc dažām dienām bija jāierodas fabrikā-jaunajās mājās, kur 1) nekavējoties jāuzsāk darbs, 2) darba būs daudz, varbūt pat vairāk, kā mēs spētu pacelt, 3) būs arī savs vagoniņš, kurā pagulēt darba stundu starplaikos, 5) tuvāko padsmit kilometru apkārtnē nebūs nekā, nekādu kārdinājumu, cilvēcisku vilinājumu, kas varētu novērst uzmanību no darba darīšanas. Viss argumentu kopums mums deva sirdmieru – šī ir mūsu vieta – juhū! :) Patiesībā apzinājāmies, ka esam nolemti gandrīz verdzībai, bet, ja tā ir cena, kas mums jāmaksā par turpmāko laiskošanos apkārt pasaulei, tad – lai iet!

Pirms došanās uz savu katorgu nolēmām īstenot ilgi gaidīto tikšanos ar Kārļa vecākiem Hamiltonā. Sakravājām savu niecīgo iedzīvi un devāmies ceļā. Mazliet satraukti par jaunajām/kārtējām pārmaiņām, skaitījām aitas ceļa malās. Visu satraukumu kā ar roku noņēma divi gaiši, smaidoši cilvēki, kas pamāja mums pirms paspējām izkāpt no autobusa Hamiltonas centrā. Irēne un Andris. Jeb Airīna un Endī, kā viņus dēvē Jaunzēlandē. Jeb Cālītis un Andrītis, kā viņi dēvē viens otru. Šķita, ka esam vienmēr viens otru pazinuši. Laikam atkal tā ir asinsbalss.

Sēdējām viņu mīlīgajā viesistabā uz mīkstā paklāja un klausījāmies stāstos par viņu ierašanos Jaunzēlandē. Viņiem pat bija saglabājies melnbalts TV ziņu sižets par milzīgu kuģu, kuri pilni ar imigrantiem no Eiropas, pietauvošanos Jaunzēlandes krastos pēc Otrā Pasaules kara. Te gan Irēne, gan Andris ieradās vēl kā bērni. Viņiem un viņu vecākiem viss bija svešs – zeme, cilvēki, valoda. Zemeslodes otra puse, bagāžā mūžīgā nostaļģija pēc dzimtenes. Stāsts turpinājās ar latviešu jaunekļa Andra latviešu līgavas meklējumiem Jaunzēlandē. Un viņš atrada savu Irēni.

MIRKĻI KOPĀ

Waitamo pazemes alas. Ar Andri sēžam koka laivā, tumšajā alā sajūta kā baznīcā. Alas velves rotā milijoniem spīdīgu tārpiņu. Nevienam nav ļauts iečukstēties, lai nepārtrauktu pazemes klusumu. No drēgnuma un klusuma pār muguras ādu skrien skudriņas.

Jaunzēlandes svētais kivi putns. Irēne ar Andri mums sagādāja ilgi gaidīto iespēju redzēt ļoti reto putnu. Putnu rezervāta kivi putnu telpā mazās, smieklīgās radības visā to krāšņumā. Jauns, aptracis tēviņš izmisīgi cenšas pārlekt pār sētu, lai nokļūtu pie mātītes.

Idilliska, ģimeniska pastaiga pa Rotorua. Andris uz mutes ermoņikām spēlē “Pūt, vējiņi”. No viņa pār malām plūst enerģija un dzīvesprieks. Tad mēs apsēžamies uz soliņa un iemērcam kājas karstajā dabas ūdeņu baseinā. Spīd rudenīga saule un iestājas pilnības miers.

Mājas virtuvē Irēne mīca kotlešu masu. Uz plīts kūp kartupelīšu katls. Pagalmā Andris un Toms pie alus glāzes silda grillu kotlešu cepšanai. Saklāts ikvakara svētku galds. “Cālīt, kad man tās kotletes sākt cept?” no pagalma atskan Andra balss. Gaisā virmo Latvija.

Siltā apgaismojumā Irēne man māca adīt. Šķirstam rokdarbu žurnālus. Visi kopā šķirstam arī ģimenes foto albumus. Dzeram tēju. Dalamies savās dzīvēs. Iepazīstam to, kas izaudzis piemājas mazdārziņā.

Kādu rītu kopā dodamies uz  mazu Hamiltonas ekopreču veikaliņu. “Te mēs rupjmaizi pērkam, kad ir. No Latvijas ēdiena ziņā mums nekā netrūkst – visu esam atraduši.” Mēs atradām arī griķus. Vienu ķieģelīša klaipiņu Irēne mums ielika arī dodoties ceļā uz pakotavu. “Lai jūs pēc mājām mazāk skumtu…”

IERAŠANĀS KIVI AUGĻU PAKOTAVĀ

Andris no mūsu pārtikas kasti papildināja ar grillētu cālīti. Tā diena bija klāt. Jādodas uz kivi augļu karaļvalsti – augļu pakotavu Jaunzēlandes laukos. Četratā ieradāmies fabrik-tipa namu teritorijā. Visapkārt kivi augļu kociņi. Nelielā pakalnā cits citam līdzās seši mazi vagoniņi. Ar logu, ar gultu un ar skapi. Vienīgais mierinošais elements ir vientulīgs koka galds starp vagoniņiem. It kā kautrīgi liecinādams par kaut ko līdzīgu piknikam vai dārza pasēdēšanai. Pārējais viss liecina vien par sausu funkcionalitāti, par izdzīvošanais nepieciešamo darbību pildīšanu.

Andris ar Irēni gādīgi, mazliet bažīgi aplūkoja mūsu jaunos dzīves apstākļus. “Hmm..tas ir skaidrs, ka jūs tā kā mūsu jaunie strādnieki būtu, bet…jūs kas?” Andrim un Irēnei vaicāja enerģiskā, rudmatainā pakotavas pārvaldniece. “Mēs…mēs esam viņu vecvecāki…”

Mūsu jauniegūtie vecvecāki novēlēja palīdzēja iekārtoties, novēlēja izturību un devās mājup. Mēs noskatījāmies kā viņu pelēkā mašīna pamazām pazūd koku alejā, kas no pakotavas veda uz lielceļu. Piepeši sajutos kā bērns, kas pirmo reizi ieradies bērnu dārzā un atstāts lielajai dzīvei. Neizmērāms paldies par rūpēm, mīlestību un iedvesmu. Novēlu katram no mums mūža garumā nosargāt savu ”Cālīti” vai “Andrīti”. Kā rakstīts uz ledusskapja magnētiņa Irēnes un Andra virtuvē, ko dāvinājis dēls, - īsta mīlestība ir tā, kura iztur laika pārbaudi.

Pamazām pakotavā ieradās pārējie vagoniņu iemītnieki – dažādu izcelsmju ceļotāji. Neviens nešķita sajūsmā par jaunuzsākto ceļa posmu. Visi rūpju pilnām sejām bija aizņemti ar sava vagona iekārtošanu. Katrs pa savam centās to padarīt mājīgāku, mazāk nomācošu, mazāk klaustrofobisku. Mēs pie sienas pielikām Jaunzēlandes karti – lai tā atgādina par to, kāpēc mēs te esam, kas mēs esam.

Darba meklējumi aizsākās interneta kafejnīcā pašā Velingtonas sirdī. Bijām iegādājušies interneta “abonomentu” un iecienījuši jau savus divus datorgaldiņus. Tie atradās “ceļotāju daļā”, kurā parasti pa darba sludinājumu mājas lapām dzīvojās vai skypā ar mammām runājās vēl kādi desmit tādi kā mēs. Otra sadaļa bija spēlmaņiem. Tā bija baisa telpas daļa – tumšāka un klusāka. Tur datorspēļu atkarīgie ar apātiskām sejām caurām naktīm šaudījās, bēga un lika likmes uz visu ko. Mūsu nolemtības ķēdīte – darba sludinājumi-e-pasti-zvani. Bija vairāki interesanti piedāvājumi. Piemēram - aprūpētājs zirgu fermā vai pat tauriņu audzētāvā. Kā gribētos tos tauriņus uzraudzīt! :) Bet diemžēl mēs šobrīd nevarējām pieņemt šos interesantos, bet pa pusei brīvprātīgo darba piedāvājumus. Mums bija jāmeklē darbs, kurā maksā algu. Muļķīgi. Mums darbs jāatrod diezgan steidzami, jāstrādā iespējami daudz un iespējami īsu laika periodu.

Vienīgās baudāmās dienas daļas bija pēcpusdienas, kad sēdējām hosteļa dārzā, ēdām zupu vai desiņas, ko pāris reizes nedēļā hostelī piedāvāja bez maksas, un pļāpājām ar citiem ceļotājiem-darba meklētājiem. Enriko no Meksikas tikko zaudējis darbu Unicef. Viņš tur bija nostrādājis divas nedēļas, vācis ziedojumus, uzrunājot cilvēkus uz ielas. Nebija sevi pierādījis – pēc divu nedēļu darba pieredzes, dienā piesaistīto cilvēku skaitam bija jābūt ne mazāk kā 7. Septiņi cilvēki dienā jāpierunā atstāt savu konta numuru, no kura ik mēnesi tiks atskaitīta noteikta naudas summa. Skots no…Skotijas. Medmāsa/brālis, kurš vēl tikai gaida savu lielo iespēju. Pāris naktis pagājušajā mēnesī viņš jau aizvietojis kādu darbinieku slimnīcā ārpus Velingtonas, bet “jēdzīgu” darbu šo dažu mēnešu laikā tā arī nav izdevies atrast. Mums piebiedrojas arī ģimene no Čīles. Vīrs ieguvis stipendiju doktora studijām antropoloģijā kādā no Velingtonas universitātēm. 12 gadīgais dēls un sieva angliski vēl nerunā. Viņiem šeit jāsāk viss no nulles.

Bijām iemīlējuši savu Velingtonas kompāniju, desiņu vakarus hostelī, filmu maratonus hosteļa filmu istabā un  retu izklaides reizi kādā no centra krogiem jauno draugu lokā. Un ja nu mēs atrastu darbu šeit! Ar CV kaudzīti devāmies uz Velingtonas bāriem, restorāniem un viesnīcām.  Vidējā atbilde bija: “Khmm…atstājiet CV, ja kaut kas atbrīvosies…” Pēc vairākām šādām atbildēm mēs izdomājām CV vairs neatstāt, tobrīd mums printēšana tādos kvantumos bija par dārgu. Vispār mums tā  īsti nebija, ko rakstīt savos CV, jo iepriekšējā darba pieredze nebija saistīta ar neko no tā, ko meklējām. Savukārt, darbu tur, kur bija pieredze, atrast būtu grūti un laikietilpīgi, vismaz ar working-holiday vīzu noteikti.  Laikam nepamatoti pašpārliecināti uzskatījām, ka nu…nekas neiespējams tas oficianta darbs nav, gan jau iemācīsimies. Citi tā neuzskatīja.

Kafijas guru

Mazās ierindas kafejnīciņas vadītāja (vai galvenā oficiante) saspringti darbojās ap kafijas aparātu. Biezumi bija iestrēguši vai vēl kāda cita ārkārtēja ķibele atgadījusies. Kungs pie galdiņa nervozi spēlējās ap cukuru trauku un dungoja pie sevis. Pietrūka vēl tikai skaļa nokrekšķināšanās no viņa puses. Jā, laikam neesam īstajā brīdī. Mazlietiņ pagaidījām, līdz kafiju beidzot bija piegādāta uz kritiskās robežas esošajam klientam. Sākām ar savu labi ietrenēto frāzi: “Labdien! Vai jūs gadījumā nemeklējat…” Oficiante zaudēja savaldību un nepieturējās pie labi ietrenētā: “Nē, bet varat atstāt savu CV.” Tā vietā: “E…khmm…a jūs kafiju VISPĀR MĀKAT TAISĪT!?” -”Nu…jā. Droši vien. Droši vien, ka nevarētu būt arī tik grūti iemāc…” -”Iemācīties!? Ak jūs gribat iemācīties? Kam ir laiks jūs vēl mācīt? Laiks…laiks taču ir investīcija! Kam mūsdienās ir laiks kādu mācīt, ja man kaudzē jau stāv CV profesionāliem…” Labi – Velingtona ir kafijas pilsēta, bet te šķita, ka esam pieteikušies kardiologa amatam bez medicīniskās izglītības. “Jauku jums dienu un kādreiz atnāksim kafiju pie jums iedzert!”

Īru krogs un lelle

Tumšais īru krogs ar augstajiem griestiem un koka sijām pa dienu bija pilnīgi tukšs. Bārmenis ar oficianti smiedamies apsprieda iepriekšējās nakts “darba tusiņu”. Viņš brits, viņa amerikāniete. Tā vietā lai lūgtu mūsu CV, bārmenis uzreiz piezvanīja savai vadītājai, kas tepat vien ofisā esot. Viņi abi te strādājot jau pusgadu, bet drīz jādodas tālāk, jāturpina ceļojums. Varbūt mums esot izredzes šeit…Dūmakainajā bārā gaidījām pusstundu, līdz bārmenis vadītājai atgādināja par mūsu eksistenci – viņa esot piemirsusi…

Nonāca sieviete garā, pelēkā kreklā un pelēcīgā sejas izteiksmē. Nu…līdz ar to, ka mums angļu valoda nav dzimtā…bārā visticamāk, ka nenoderēsim. Bet tā kā tuvojas Svētā Patrika diena (īru svinamā diena), tad kāds darbiņš varētu gadīties.

Viņa man zvanīja tajā pašā vakarā pulkstens 11. “Vai! Es nemaz nepamanīju, ka tik vēls ir! Bet vispār man uz rītdienas rītu vajag meiteni, ja?” Pag, kā tas ir – “vajag meiteni” un vēl “ja?” Tā kā darba piedāvājumi mums apkārt nemētājās, tad “meitenei” bija vien jāpiekrīt.

Nākamajā rītā caur vēl guļošo Velingtonu devos uz krogu, pat nezinot, kas man būs jādara. Grīdas jāslauka, virtuve jātīra…? Uz maniem klauvējieniem pie durvīm atbild kāda smaidīga, bet samiegojusies meitene. -”Čau! Es esmu Sāra. Šodien mēs strādāsim kopā.” Pēc akcenta noprotu, ka arī amerikāniete. Tas labi, pēc pieredzes amerikāņi vienmēr ir jauki. Pa milzīgām koka trepēm viņa mani uzveda augšstāvā. “Tā, reku izvēlies matus un svārkus! Tas ir mans skapītis, savas drēbes vari atstāt tur.” Spilgti sarkani, čirkaini mati, kupli brunči ar priekšautiņu un balta blūze. “Kas mums īsti būs jādara?” es apmulsusi jautāju, kamēr telpā bija ienākuši divi puiši (Sāras kolēģi) un ķircināja viņu par smieklīgo tērpu un muļķīgo pienākumu. “Mums būs jāstaigā pa pilsētu šajos Molliju (kroga nosaukums bija Mollija) tērpos un jādala kuponi par bezmaksas alu. Fui! Es zinu…Mani arī šī doma nomāc, man tas ir sods par to, ka slimības dēļ neierados darbā…”  Bet man tā ir vienīgā iespēja maizi nopelnīt. Kad bijām jau satērpušās kā milzīgas, mazliet muļķīga izskata lelles, ieradās arī pati priekšniece. “Aiiii! Jūs izskatāties burvīgi!” viņa ar samākslotu smaidu sejā pavirpināja Sāras sarkanās parūkas čirku. “Tā! Meitenes – jums jāizdala šis grozs ar kuponiem. Bet ne vairāk kā trīs kuponi vienā ofisā! Uz priekšu, uz priiiekšū!”

Grozs bija milzīgs. Pirmā dalīšanas cēliena laiks – četras stundas. Sākām uzrunāt cilvēkus uz ielas. Pārsvarā viņi izvairījās no milzīgajām, rudajām lellēm, kas vēlas kaut ko iesmērēt. Izņemot tūristus no Āzijas. Viņi histēriski ar mums bildējās. To, kas rakstīts kuponos tāpat nesaprata. Bet kam tas rūp – vismaz laiks ātrāk paskrien ar šādām izklaidītēm. Tad bija jāsāk apmeklēt publiskās iestādes. Pārsvarā attieksme bija jauka. Riezēm pārdevējas pat piedāvāja atstāt kaudzīti ar kuponiem pie kases (ar Sāru vienprātīgi nolēmām, ka taktika “ne vairāk par 3 vienā iestādē” ir nereāla. Dažos iestādījumos meitenes pat palūdza kuponus arī citiem kolēģiem – kāpēc gan neiedzert alu bez maksas. Apdrošināšanas kompānijas vīrieši mums ap galdu  dejoja īru tautas deju – viņiem Svētā Patrika diena īpaši nozīmīga un humora izjūtas netrūkst. Kādā apavu veikalā pie manis pienāca kāda skaista, raganiska izskata pārdevēja. “Nu…ko jūs te…he..piedāvājat, meitenes?” Es nobēru savu tekstu par Svētā Patrika dienu…”No kurienes Tu esi, saldumiņ, Tev tas akcents…he…Nu lai nu paliek. Lai veicas, dārgās!” Apavu veikala saldumiņš izgaršoja katru sevis iedomātā pārākuma mirkļa sekundi. Leļļu tēlošana bija mūs nogurdinājusi. Apsēdāmies parkā uz soliņa atpūtināt kājas. Sāras klātbūtnē es jutos viegli, brīvi. Viņa man ļoti atgādināja kādu vidusskolas draudzeni, tāpēc šķita, ka esam pazīstamas mūžību. Amerikā bijusi profesionāla snovbordiste un bērnudārza audzinātāja. Uz Jaunzēlandi atbrauksi, lai sadziedētu salauzto sirdi. Nolēmām atlikušos kuponus aizlikt aiz mašīnu logu tīrītājiem. Tas bija stingri noliegts no priekšnieces puses, viņa būtu gribējusi, lai mēs drīzāk klauvējam pie uzņēmumu darbinieku biroju durvīm. Man īsti nebija, ko zaudēt, Sārai uzliktais sods arī nebija labākā motivācija.

Atgriežoties krogā, priekšniece atskārta, ka turpmāko dienas daļu man tomēr nav jāstrādā, jo ir taču vēl viena meitene uzaicināta. Kartējais “Ups!” no viņas puses. Šoreiz man tas bija atvieglojums, bija žēl otras jaunās meitenes, kurai Sāra ar smaidu sejā stāstīja par darba pienākumiem. Vēl pirms prom iešanas priekšniece palūdza: “Meitenīt, palīdzi vēl šīs dažas alus kastes ienest virtuvē.” Par šīm stundām lelles tēlā tā arī nekad netika samaksāts. Vēl viens “plusiņš” darba meklējumu sarakstā.

Istabu uzkopšana

Tā bija kādas lielas ķēdes viesnīca. Sēdējām vestibilā kopā ar čīliešu pretendentu un gaidījām darba interviju. Čīlietis bija tikko no Āzijas atlidojis bez centa kabatā un ar pamanāmām paģirām. Atnāca intervētāja ar cietu sejas izteiksmi un dusmu grumbu. Viņai līdzās apsēdās viņas un laikam arī mūsu potenciālā vadītāja. Vadītājai vecums ap 35, iespējams. Smalki vaibsti un pilnīgas lūpas – gluži kā porcelānā izlieta, tomēr acīs tāds kā aukstums un uz lūpām nemainīgi vēss smaids. Vadītāja visas intervijas laikā nebilda ne vārda, tā it kā, viņai būtu žēl savas balss šim mazsvarīgajam gadījumam. Galvenais, ko gribēja uzsvērt intervētāja, ir tas, ka “Jūs mani ļoti, ĻOTI apbēdināsiet, ja piekritīsiet šim darbam, bet nostrādāsiet mazāk kā trīs mēnešus.” Un izskatījās, ka viņu labāk neapbēdināt. Mēs jau viņu gandrīz apbēdinājām brīdī, kad nejauši uzkāpām uz luksusa numuriņa paklāja ar ielas apaviem. Uz gultas no dvieļiem izveidoti gulbīši, tualetes papīra gals ielocīts īpašā formā un vēl simts luksusa istabas nianses, kas mums profesionāli būs jāizpilda gaismas ātrumā. “Kāds darba laiks? Kad zvanīšu, tad nāksiet.” -”Labi, mēs tā kā…mazliet padomāsim.” Izgājām no viesnīcas, gājām dzert kafiju, jādomā nebija. Čīlietis gan piekrita, jo vairs neesot, ko ēst, un par kāda apbēdināšanu nospļauties.

Striptīzklubs

Nebija tā, ka pēc ieejas nevarētu nojaust, ka šis ir mazliet šaubīgs iestādījums. Tonēta stikla durvis, samta paklājs un apsargs pie durvīm pat dienas vidū. Tomēr daudzās vakances uz afišas mūs pārliecināja paņemt pieteikšanās formas. Interesēja oficiantes, bārmeņa vai administratora darbs. Ārpusē uz soliņa aizpildījām formas, pāris stundu vēlāk atgriezāmies uz darba interviju. Plašajā naktskluba telpā neviena apmeklētāja. Pirmā dzīvā dvēsele, ko pamanām, ir meitene aiz stikla sienas. Viņa mazgājas dušā, kaila, bet ar biezu grimma kārtu. Uzraksts pie durvīm vēsta, ka “sex upstairs”. Zālē izvietoti vairāki metāla stieņi. No galdiņa, pie kura aiz sienas dejo meitene atskan balss: “Apsēdīsimies te!” Tā ir smaidīga, mazliet apaļīga sieviete ap gadiem 50. Viņai ir melni krāsotas acis, platīnblondi mati un aizsmakusi balss. Jau no paša sākuma viņa pret mums izturas it kā mātišķi, aizbildnieciski. Tomam viņa paziņo uzreiz: “Piedod, dārgum, Tu mums nederēsi, Tev tie rugāji! Hahaha! Bet meitene, njā…Gribētu vispār strādāt?” -”Emm..njā..jūs oficianti meklējat, cik saprotu?” -”Tās mēs arī meklējam…Bet puisis neiebilstu? Nē, nu viņam būtu pretī uz darbu jānāk, es negribu, ka meitenes vienas naktī staigā!” Puisis smaidīja, bet neiebilda. ”A…mīļā, mums blondīnes vispār deficīts, varbūt tu gribētu…padejot? Dejot taču tu māki noteikti!” Kad es atteicu šim vilinošajam piedāvājumam, ekstravagantā dāma noteica, ka tāpat noderēšu kā oficiante, bet pirms tam: “Es parunāšu ar savu…he…bosu..Hahaha!” Un kas tas par “he”? Un kas tas vēl par “bosu”? Pamājām dāmai, meitenei aiz stikla un valdīdami smieklus izgājām no tumšā kluba dienas gaismā. Plus viens!

Indiešu restorāns

Indiešu zāles pārzinis restorānā “Little India” bija neviltoti priecīgs par mūsu pieteikumu darbam. Noteica, ka “mēs noteikti jūs izmantosim”, vien varbūt atsevišķos restorānos būs jāstrādā, nevis abiem kopā. Aizsūtīja mūs uz citu ķēdes restorānu parunāties, jo, lūk, tam zāles pārzinim esot mazāk, ko darīt šobrīd. Arī nākamais bija smaidīgs un mierpilns kā tikko pēc slepenas meditācijas. Visi viesmīļi un pārējais personāls bija indieši. Mēs te būtu vienīgie ne-indieši. Tā jau arī nebūtu liela bēda, drīzāk prieks, jo visi līdz šim sastaptie indieši bijuši ļoti gaiši cilvēki. Divi vienīgie priekšnosacījumi darbam šeit: “Jums tagad jāiemācās no galvas ēdienkarte un jānopērk balti krekli un melni apavi! Un tad es kaut kad jums noteikti zvanīšu” Bet kāda ēdienkarte! Vindaloo, kadai, saagwala, korma un jhalfrezee. Un vēl simts tamlīdzīgi ēdieni, kuru nosaukumi neko neizteica.

Nebijām vēl sākuši mācīties ēdienkarti, kad zvanīja telefons. Otrā klausules galā atskanēja patīkama sievietes balss. Tā bija Marī no kivi augļu pakošanas fabrikas, kas atrodas laukos netālu no Pukekohe ciemata. Atviegli nopūtāmies.

Fonā skan Simon and Garfunkel, aiz loga snieg sniegs, ko nebijām redzējuši (tā…pa īstam) divus gadus! Esam mājās, un par to, ka kaut kas TĀDS ir bijis, brīžiem atgādina vien pa mugursomām izņurcīts Lonely Planets. Jaunzēlandes ceļvedis stāv uz paša galvenā istabas plaukta. Reizēm arī kāda smarža, garša, joprojām iesauļots peldkostīms, kāds nejauši atmiņā atausis joks liek saprast, ka ceļojums patiešām ir noticis. Nesen, pārcilājot mantas, no kādas ceļojuma somiņas uz paklāja izbira baltas smiltis. No mīļās Ruakakas pludmales pie Deivida un Diānas mājām vai varbūt no tās reizes, kad mākoņainā dienā lasījām grāmatu Mozambikā pie Indijas okeāna? Bija žēl tās smiltis tā vienkārši putekļu sūcējā iesūkt…Šoreiz – „The Sound of Silence ”. Paradoksāli – šī izcilā latviešu izrāde mums vienmēr asociēsies ar Jaunzēlandi, ar ceļojumu.

Velingtonas panks

„Klusuma Skaņas”!?! Tur vairs nevarēja būt jautājumu par mūsu turpmāko ceļu. Saņēmām vēstuli no mammas par Jaunā Rīgas teātra viesizrādi Velingtonā, un gandrīz uzreiz nopirkām autobusa biļetes Auklenda-Velingtona. Priekšā garš ceļš cauri gandrīz pus valstij. Agrā rītā Deivids bija apņēmies mūs nogādāt uz autobusu Auklendā. Ar asarām acīs atvadījāmies no Diānas, vēlāk arī no Deivida un devāmies braucienā pāri Ziemeļu salai uz Velingtonu, kas atrodas Jaunzēlandes vidū.

Esot ceļā, vēderā ir kņudoņa, priekšnojautas trīsas. Braucām cauri miglainām ielejām, lauku ciematiņiem, aitu ganāmpulkiem uz Velingtonu – Jaunzēlandes mākslas galvaspilsētu. Pēc pilnas dienas brauciena pilsētu sasniedzam krēslas laikā. Sāk iedegties laternas, nakts krogi veras vaļā, mākslas galerijas aizveras, ofisos nodziest gaismas un darbā ierodas bārmeņi. Uz mūsu hosteli jākāpj kalnā – senatnīga koka ēka ar izcakotiem balkoniņiem. Pagalmiņā jau cepas gaļa, ik pa brīdim dzirdama alus pudeļu atkorķēšana un dēku stāsti.

Nolemjam paklaiņot pa pilsētu, šoreiz esam vērotāju lomā. Garām slīd nakts dzīves ainiņas ar jauniešiem, kas iedzēruši par daudz, ar trīsdesmitgadniekiem, kas tieši pēc ofisa. Ar ģimenēm, kas restorānā gaida otro, ar vecākiem pāriem pie sarkanvīna glāzēm. Ar tuvu draugu bariņiem. Jocīga bija sajūta, ka mēs ne pie vieniem neiederamies, nepiederam. Mūsējie, savā ziņā vientuļnieki, palika hostelī pie saviem dēku stāstiem. Tagad mums patika šī loma, bet tikai tāpēc, ka arī tās pārējās mums ir un gaida mājās.

Apsēdāmies uz apmales netālu no Kubas ielas. Tāpat vien. Ilgi mēs nebijām vieni. Mums iepretim apsēdās panks ādas biksēs, melnos zābakos ar biezu zoli, ar sarkanu grebeni. Bet tipiskajam tēlam trūka kaut kāda…nolemtības izteiksme sejā. Mhm, tas bija Jaunzēlandes panks. Viņš apsēdās un teica: „Man šovakar nav, ar ko parunāties. Drīkst ar jums?” Nu un mēs nespējām iztēloties vēl piemērotāku kompāniju šim vakaram. Viņš pats bija karā gājis, un viņa tēvs – karā kritis. Reiz viņi satikušies kara laukā, bet nedrīkstējuši pat sasveicināties dažādo dienesta pakāpju un kaut kāda kodeksa dēļ. Vēl viņš mums visādus Irākas kara noslēpumus atklāja sava stiprā sidra iespaidā. Tos mēs nevienam nedrīkstot stāstīt, nu bet tāpat neatceramies. Mums bija kompānija, kurā iederētos visi, kas neiederas nekur citur.

Klusuma Skaņas

Pienāca gaidītā „Klusuma skaņu” diena. Velingtonā gaidījām ierodamies arī Kārli. Saulaina pēcpusdiena. Izdzeram baltu kafiju savā iecienītajā Kubas ielas espresobārā ar Che Guevaras attēliem pie sienām. Dodamies pirkt puķes aktieriem. Kā par brīnumu puķu pārdevēja nebija no tām, kas vēlas draudzīgi aprunāties, pajautāt, kam tās puķes un kāpēc. Bet šī bija no tām retajām reizēm, kad mums ļoti gribējās pastāstīt kam tās puķes un kāpēc. „Redziet, jums tur ārpus veikala mākslas festivāla izkārtne. Un tajā plakātā arī par izrādi „Sounds of Silence”. Tie ir MŪSĒJIE. No Latvijas. Mēs viņiem tās puķes…”

Nu jau kopā ar Kārli festivāla norises vietā stāvam foajē un gaidām Jāni no „Jaunā Rīgas teātra” ar izrādes biļetēm. Sajūta kā pirms pirmā randiņa. Kad latviešu valoda tik sen nav dzirdēta (ja neskaita sarunas vienam ar otru:) ). Kad latviešu māksla tik sen nav redzēta. Un nevis vienkārši nav redzēta, bet tas ir tik ļoti, reizēm pat izmisīgi trūcis šajā ceļojumā. Nu un stāvam foajē, vērojam cilvēkus, kas nāk uz izrādi, un…meklējam kādas dzintara krelles vai brošiņu vai saktiņu, vai kādam pirkstā Nameja gredzenu. Kārlis saka: „Paskatieties uz to sirmgalvju pāri tur pie durvīm. Varbūt, ka ir latvieši – viņiem tādas labsirdīgas sejas…” Esam izsalkuši pēc latviskuma. Nē, tie nebija latvieši.

Izrādi pavadām ar drebošiem ceļiem un trīsošām sirdīm. Apkārt degošas skatītāju acis. Gribas visiem ar lepnumu pateikt, ka mēs esam ar šo saistīti, mēs viņus pazīstam, mēs arī esam viņi – latvieši. Izrādes beigās ar vēl trakāk joņojošu sirdi kāpjam uz skatuves, lai pasniegtu puķes. Daudz no šī satraucošā gadījuma neatceramies, vien to, ka Andris Keišs sacīja: „Var jau redzēt, ka latvieši – ar puķēm…” Pēc izrādes pie mums pienāca kāds vīrietis un latviski jautāja: „Vai esat latvieši, jo ar puķēm?” Nu mēs beidzot bijām sastapuši vēl kādu latvieti starp skatītājiem. Tas izrādījās Kārļa brālēns, kurš dzīvo Velingtonā, kuru pats Kārlis nebija kādu laiku saticis. Un atradām nevis dēļ dzintara vai Nameja, bet dēļ mūsu puķēm. Viņam, protams, bija ļoti paticis, bet „Tikai to valodu ļoti gribējās dzirdēt…” Un to mēs varam saprast.

Pie šīs bildes nevaru iedomāties labāku komentāru kā to, kuru Kārlis pats bija rakstījis: „Labākās latviešu aktrises ar labāko One Tree Hill latvieti”.

Vakars pagāja vienā eiforijā ar sarunām par Latviju, Jaunzēlandi, teātri un galvenais – starp latviešiem. Paldies par izrādi, par maltās gaļas mērci teātra apartamentos, par Raimonda Paula un Imanta Kalniņa mūziku, īpaši par „Maijas dziesmu”, par latviskuma devu tālajā Jaunzēlandē…

 Jauns mēness

Diena sākās ar tādu kā sāpi pakrūtē. Par skaistā aizvadītās nakts sapņa beigām, par tālo Latviju, par nākamo miglā tīto ceļa posmu. Nepalīdzēja arī tas, ka pamodāmies astoņ-vietīgā istabiņā kopā ar Kanādas tīņiem, kuri pa istabu izmētājuši visu mugursomas plus vēl dažu aizvadīto ēdienreižu palieku saturu. Un vēl kādu mūžam ar lasīšanu aizņemtu skotu. Nav vietas pat mūsu domām. Kopmītņu jeb „dorm” istabiņas nav mūsu stihija. Īpaši tagad, kad vieglās dienas jāatstāj aiz muguras un nopietnāk jāpievēršas darba meklējumiem.

Turpmākās pāris nedēļas paies mākslas pilsētā Velingtonā, meklējot darbu. Jekādu. Nu gandrīz jebkādu. Striptīzklubam atteicām. Mūžam ar lasīšanu aizņemtais skots kļuva par tuvu draugu. Tāpat kā tikai spāniski runājošais antropologs no Čīles. Par to visu jau drīz.

Kuupinaatas zivs kuuka un doshanaas celjaa

Deividam, uzzinot par muusu plaaniem, aatri radaas savs “paliidziibas plaans”. Vinji kaa iisti gaadiiga gjimene mums neatsverami paliidzeeja Ziemelju zemes celjojumaa. Deivids no darba sagaadaajaa pikapu – mashiinu ar divaam vietaam salonaa un kravas kasti aizmuguree. Piekabee vinjsh iemonteeja plastmasas kasti/konteineru ar vaaku, kuraa mums ielikt mugursomas. Veel vinjsh kravas kastee ielikta divus kreeslus piknikiem, mazu galdinju un divus uudens deeliishus (body boards) izpriecaam. Dianaa uzcepa kupinatas zivs kuuku un iepakoja liidzi paaris viinus, viinogas un paaris alinjus. Un aukstuma kasti, lai to visu tureetu veesu. No riita atradaam ziimiiti ar laba celja veeleejumiem. Peldkostiims mugursomaa, veess alus un saulee iesilstoshs riits. Briivdienas! Reizeem mums ar veeju bijis jaaciinaas, lai nokljuutu, kur veelamies, bet tagad mums zivs kuuka mashiinaa un Jaunzelandes viins. Aizveejaa.

Celjsh ved gar okeaanu, un piekraste ir muusu marshruts. Saules riets un leekts – musu grafiks. Neko paarlieku neplaanojam, arii pie esoshajiem plaaniem biezhi neturamies. Vasara, okeaans un bezruupiiba ir vieniigais priekshnosaciijums. Un shis staasts ir kaa mazi fragmenti par Jaunzeelandes okeaana uudeni un pludmales smilshu kraasu, un piekrastee satiktiem cilveekiem.

*Maajas pie okeaana

Austrumu krasta pludmales ir gan maigas, gan mezhoniigas. Smiltis baltas, smalkas, veejaa viegli kuuposhas. Juura biezhi ir neganti bangojosha, bet liiciitii aiz stuura – klusa un mierinosha. Ziemelju zemes piekraste ir skaisti raupja, nav kuurorta nopuleetiibas. Privaatmaajas gar krastu ir izsmalcinaatas tieshi savaa vienkaarshiibaa. Taas tik organiski iekljaujas ainavaa, ka reizeem nepamaniit, ja nepaskaties divreiz. Vienkarshas liinijas un nenogludinaatu, skabargainu deelju apdare, dabas kraasas un formas. Taas ir gandriiz caurspiidiigas. Taapat kaa peleeks olis vai juuras nogludinaats koks pludmalee, taa turpat liidzaas kaada maajas. Kaadam citam maajas ir vinja oranzhbaltais treileriitis un varbuut veel brezenta nojume tam liidzaas.Un akmenju ieskauts ugunskurs. Netaalajaa ciemataa viens veikalinjsh. Agraak bija balts, tagad kraasa gandriiz nolobiijusies.

Kaadaa zeltainaa pludmalee maajas ir kaadas maoru cilts kopienai. Vinji dziivo tajos oranzhbaltajos treileriishos. Shkjiet, to redzot, pirmo reizi atskaartaam, ka arii Jaunzeelandee cilveeki dziivo…nabadziibaa? Katrs savaa pludmales galaa satiekam kopienas iedziivotaajus. Es – jaunu maoru puisi, Toms – maoru sievieti pusmuuzhaa. Puisis bija tikko dienas viduu pamodies, devaas kjert tuatuas un varbuut veel kaut ko, ja sanaaks. Jaa, taas buushot brokastis. Un te vinjsh esot dziivojis vienmeer un esot bagaats, jo gan pasham savs treileris ir ar logiem, gan veel telts pie taa. Saruna ievirziijaas par manu matu kraasu, ko biezhi nenaakoties redzeet, un, vai es gatavot protu – varot par saimnieci naakt. :) Bet uzzinaajis, ka man viirs pludmales otraa galaa, vinjsh teica: “Nu labi, tad es vismaz varu jums paraadiit labaakaas vietas, kur tuatuas sakjert” :) Sieviete gaaja velju zhaut. Valdiiba gribot vinjiem atnjemt pludmali, bet senchi te jau izsenis dziivojushi. Bet visumaa vinji laimiigi ir, un taisniiba – arii bagaati. Un dziives veids daudz vairaak ir “izveele” un mazaak “apstaaklji”.

*Dabas baseins

Jau pirmajaa peecpusdienaa muus saguusta kaada briinumaina vieta. Mazaa Matapouri pludmaliite ir klasiski skaista – zila uudens liinija, balta smilshu liinija un zalji bruuna klinshu liinija. Tomeer pludmalee nepaliekam – pa shaubiigu tacinju dodamies cauri klintiim. Pari akmenjiem, pari klints asaam shkjautneem, izvairoties no nezheelojoshiem viljnjiem dodamies. Celjsh shkjiet paarlieku sarezhgjiits  – saak jau shkjist, ka esam kljuudiijushies, liidz visbeidzot ieraugam. Tas ir dabas veidots baseins starp pludmali un okeaanu. Baseinu veido lieli klintsakmenji. Paisuma laikaa starp akmenjiem ieskalojas okeaana uudens, beeguma laikaa tajaa var peldeeties – klints blukji sargaa no vilnjiem. Atslaabinies, peldi leenaam, viljnji pret akmenjiem shkjeljaas skalji, bet baseins aizveejaa, mieriigs kaa diikjis. Ar peedaam var aizsniegt akmenjus zem uudens. Tie apaugushi ar miikstaam, spilgti dzeltenaam juras zaaleem, kaa paklaajs. Uz klintis aizraapo kaads kautriigs krabis. Mees un veel tikai kaads krabis.

Mazliet taalaak ir klasiska seerfoshanas pludmale ar attieciigiem viljnjiem. Sandy Bay – vieta, kur biezhi serfoshanas sacensibas tiek riikotas. Bez mums te veel dazhi seerferi ar pieredzeejushiem skatieniem. Iedomajoties par vinju adrenaliina devu, skudrinjas skrien. Jo mums ar saviem body boardiem vien ir labi pa viljnjiem, gruuti apstaaties.

Nakshnjojam vienmer pludmalees-kempingos, kuri izveidoti un tiek uztureeti ar valsts iniciatiivu un par simbolisku kempingotaaju samaksu par nakshnjoshanu. Jaunzeelandee ir stipras aara aktivitaashu/ paargaajienu/ kempingu un, vareetu teikt, ka stipras pludmalju tradiicijas. Bez mums kempingaa lielaakoties jaunezlandieshi – gjimenes ar beerniem vai arii vecaaki paari, kuri dziivo savos treileriishos, pa dienu ar laivu pavizinaas, pamakshkjeree, vakaraa pirms saulrieta kaadu graamatu palasa. Taa liidz sirmam vecumam. Pat veljas strikjis pie treileriisha iekartots uz ilgaaku laiku, jo vienaa pludmalee tiek pavadiita nedeelja pirms doshanaas uz citu. Mums nav treileriisha vai, taa sauktaa, kempervena, bet mums ir, kas taads, kas nav nevienam. Savu pikapu mees nodeeveejam par braucamo terasi. Taapeec, ka taada taa arii ir. Piekabee mees iekartojam kreeslus un galdinju. Kupinaataas zivs kuuka, viinogas un viins, un saulriets okeaanaa.

*Simetriskais krasts

Riits saakaas ar shkjiistosho kafiju, ko mums miilji piedaavaaja sirms kungs no treileriisha liidzaas muusu terasei. Un mazu ekskursiju pa vinja kempervanu. Vinjsh redzeeja, ka dzeram sulu brokastiis, un taadeelj pagatavoja kafiju.

Nonaakam kaadaa mistiskaa krasta parkaa Mimifangata. Viss klaats vieglaa duumakaa, bez saules. Un viss tik simetrisks. Kaijas seezh vienaa virzienaa. Koki pieliekushies pakalniem vienaa virzienaa taa, it kaa veetra buutu. Bet veetras nav, veeja vispaar nav gandriiz nemaz. Tomeer viljnji ir milziigi un skjeljas vienaadaas liinijaas. Pakalni atkartojas kaa skaists raksts. Un smiltiis lieli gliemezhvaaki, ja panjemtu liidzi, tad vienmeer vareetu dzirdeet mezhoniigaa, simetriskaa krasta skanju.

Aiz vairaakiem pakalniem neliela paargaajiena attaalumaa ir liiciitis bez viljnjiem un ar sauli. Gajaam caur mezhu un tas paraadiijaas kaa skaists paarsteigums, pat paaraak skaists, lai buutu iisteniiba. Pa zaljo, lekno zaaliiti skreejaam lejaa uz pludmali. Taa bija taada pludmale, uz kuru nevar neskriet, un uudens tik raams, ka nevar neienirt. Un gruuti izteeloties, ka reiz sheit kuupeeja kraasnis, kuraas vaariija valju taukus. Un ka baltaas smiltis nebija baltas, kad nomediitos valjus vilka no juuras krastaa. Fangamumu tagad ir krasta parks, bet kadreiz – valju stacija. Un betona valju dedzinaashanas krasnis joprojaam staav kaa neizkustinaama pagaatnes lieciiba citaadi shkjiistajaa liiciitii.

Tikpat mieriigaa liiciitii apmetamies uz nakti. Kempinga uzraugs (jeb reindzhers) dziivo uz vietas boheemiskaa, senaa autobusaa. Ar mums kopaa vakarinjo piiles un savvaljas trushi. Liicha viduu noenkurojusies jahta, kuras tumshais siluets rotaa saules rietu.

*Salas

Muusu riits saakas gandriiz naktii. Pieceljamies pa tumsu un pagatavojam brokastis lukturu gaismaa. (Pirms doshanaas celjaa no Ruakakas Deivids un Diaana mums uzdaavinaaja davaanu (it kaa vinji pashi par sevi nebuutu daavana) – kruizu ar kugjiiti pa okeaanu.) Kempingu pametam pirms makshkjernieki veel paspeejushi pamosties. Kugjitis atiet no Russell pilseetinjas, kuraa ierodamies ar pirmajiem saules stariem. Kioskaa nopeerkam kafiju un uz koka piestaatnes gaidam savu kruiizkugji. Kafejniicaam atveras zhaluuzijas. Mazajaa Russell cilveeki arii dodas uz darbu ar kafijas kruuzem rokaas. Bet nekas no Riigas steigas un augstu papeezhu skanjas pret brugji, un mashiinu atsleegu zhvangstonjas kabataa. Te darba dienas riits ir leens un kluss, ar kaiju kliedzieniem un murraajoshu kuterishu motoru ruukonju. Un peekshnji muusu darba dienas likaas tik sen un tik eksotiskas – kad jaceljas ar atgadinajumiem telefonaa un riita skreejienaa no piektaa staava jaameegjina izvairiities no kaiminja draudziigaa sunja, mashina operatiivi jaauzsilda un pirms darba laika saakuma jaanopeerk Narvesenaa kafija, un jaamegjina nenolauzt papeezhus brugjakmenju shkjirbaas vai neapliet kostiimu un, un, un…Tam visam savs sharms, bet tajaa ritaa izbaudiijaam to, ka shii nav muusu darba diena. Lai gan pavisam driiz Jaunzeelandee izbaudiisim daudz un mazaak sharmanatas darba dienas.:)

Atgriezhamies savaa briivdienaa. Kugjiitis ir piestajis, un kapteinis aicina uz klaaja. Apseezhamies uz jumta, riita dzestruma deelj ietinamies dzemperos un laiski baudam riita veeso sauli un kapteinja staastus. Garaam sliid mazi liichi un skaistas maajas tajos, un kaads labradors maajas daarzaa, un salinjas neapdziivotas, lieli klintsakmenji uudenju viduu, staasti par atklaajeeju-juurasbrauceeju pirmo ieskatu shajaa salu liicii, mazas zvejas laivas, greznas jahtas, kaads delfiins, kas pavada kugji. Dienas viduu apstaajamies uz briidi mazaa pasaku salaa – Urupukapuka. Uzkaapjam salas kalna galaa, apguljamies zaaliitee un ieveelamies, lai kaadreiz te atgrieztos uz ilgaaku palikshanu. Te varbuut fotografija pateiks vairaak kaa apraksts. Pec kruiiza esam labi (varbut pat paaraak) iedegushi un izsalkushi. Noperkam lielo saldeejuma kasti un veel briidi pavadam uz Russell krastmalas solinja.

Sho nakti paliekam uz salinjas ar nosaukumu Aroha. Pavisam savaadaakas salinjas. Taa ir savienota ar sauszemi caur shauru grants celju. Taa ir tik maza, ka tai var apiet apkaart pusstundas laikaa. Klaata ar kokiem un kruumiem, un maziem diikjiishiem. Shi salinja ir putnu rezervaats un arii kempings. Bet kempingaa esam vieniigie. Kempinga sirmais uzraugs ir prieciigs mus satiekot. Visapkart salinjai ir aizkustinoshi koku un dziivaas radiibas apraksti, koptas tacinjas un koka galdinji. Aizkustinoshi taadeelj, ka tas acimrezami te ljoti ruup. Apejai salinjai apkaart un nolemjam to dariit veelreiz, kad buus tumsh un kad mostas Jaunzelandes nacionaalais putns – kivi.

Viss izveertaas drusku smiekliigi. Paeedaam vakarinjas un sagatavojaam lukturiishus. Devaamies uz jau iemiito tacinju. Gaajaam pavisam klusaam, uzmanoties no katra zemee nokritushaa zarinja. Gandriiz uz katra kruuma ar lukturi paspiidinaajaam. Reizeem pat apstaajaamies, kluseejaam un klausiijaamies trokshnjos. Un pacietiigi gaidiijaam. Tomeer iisti neko arii nesagaidijaam, liidz beidzot bijaam apgajushi salai apkart un nonaakushi saakumpunktaa. Peekshnji ieraugam veselu cilveeku rindu ar sarkaniem lukturiem uz galvas. Tads cilveku bars uz muusu mazaas salinjas! Tas izraadiijaas kaads ornitologs ar tuuristu grupu. Visi veeleejaas ieraudziit reto kivi putnu, kas miit uz salinjas. Gids jaushami nervozi pajautaaja, kuraa virzienaa mees devaamies un vai mekleejaam kivi. Balss tonis liecinaaja, ka vinjsh zin, ka mekleejaam, bet veel pastaav neliela bezceriiga ceriiba, ka tomeer ne. Ka tomer tikai uz tualeti no telts gaajaam. Mes prieciigi un lepni ornitalogam sakam, ka: “Jaa, mees mekleejaam. Visu salu ciitiigi izstaigaajaam! Bet diemzheel nekaa. Kaapeec jautaajat?” –“Taapec! Ka mees iesim tad preteejaa virzienaa! Putni baidaas no baltaas gaismas, kaada ir juusu lukturiem! Ne velti mums ir sarkani…” Mums vairs iisti nebija, ko teikt. Valdijam smieklus par savu nezinaashanu un neveiklo situaaciju. Mazliet bija zheel aizkaitinaataa gida, bet mierinaajaam sevi ar domu, ka “mums neviens nepastaastiija” un ka gidam nu buus labs attaisnojums, ja kivi putnu vinji taa arii neredzees. Jo nav jau taa, ka tas ir kaa pieradinaata zoodaarza radiiba arii, ja sarkana gaisminja ir ornitaloga lukturim…

No riita modaamies ar neierasti dziivu putnu spaarnu shviikstonju aarpus telts. Putnu sala.

*Persiku kraasas smiltis

Matauri liicis ar skaistu nosaukumu taa salaam – Kavalli salas pie horizonta. Kaadas maajas daarzaa seni peleekas kraasas koka kreesli un galds. Un sena palma. Citaa liiciitii veel skaistaaks apraksts pludmales smiltiim – persiku krasas smiltis. Un taas tiesham bija persiku kraasaa – maigi oranzhas. Dodamies pastaigaa pa zirgu pakavu nospiedumiem. Nonaakam pludmales galaa un cauri arkai klintii – citaa pludmalee. Te esam vieni un neviena cita veel nav bijis shodien, smiltis gludas, neskartas. Te kaut kas no Braziilijas eksotiskuma, tropiskuma. Kvelojosha saule un veldzejoshi viljnji ar baltaam putaam.

Shajaa dienaa esam ieplaanojushi savas vieniigaas pusdienas “aarpus maajas”. Mums vienkarshi esot noteikti janogarsho zivs un frii (jeb fish and chips) Mangonui senajaa un pasaulslavenajaa juuras velshu kafejniicaa. Un te taads neliels paarpratums gadiijaas. Kad vieteejaam turisma ofisa darbiniekam pajautaajaam, kur ir izdaudzinaataa kafejniica, vinjsh teica, ka “tepat aiz stuura”, ko uztveraam ljoti burtiski. Tukshajaa kafejniicaa nopirkaam laikrakstaa ietiitas pusdienas, apseedaamies uz lievenjas un iepazinaamies ar paari, kas arii turpat uz lievenja eeda savas pusdienas. Diemzheel! Shi nav iistaa vieta, iistaa ir aiz liikuma. :) Un iistaa arii izskatiijaas kaa iistaa. Ar jauki noplukushu fasaadi, ar kriitu rakstiitu eedienkarti, gariem koka galdiem cilveeku knjadu – atpuutniekiem, baskajainiem beerniem un aadaas teerptiem rokeriem. Taa mees eedaam pusdienas divreiz.

Parpratumi nebeidzaas. Bijaam noleemushi apmesties Karikari pussalas skaistajaa Matai liicii, tadaa daudz un pelniiti fotograafeetaa liicii. Kad nonaacaam lidz kempinga ofisam, tas izraadiijaas sleegts. Kamer gaidiijaam un skatiijaamies debesiis, kaads liels pikaps gandriiz paarbrauca paar purngaliem. Mashiinas durvis skalji, asi aicirtaas un muusu priekshaa bija pusmuzha vecuma maors ar gariem, melniem matiem un kovboja cepuri un zaabakiem. Vinja indiaaniskais izskats muus apzhilbinaaja. Bet tad vinjsh saaka uz mums kliegt. (Cik sen neviens nebija kliedzis:) ). “Taa ir mana zeme, caur kuru juus braucat! Mana! Vai es taa uzvestos juusu maajaas?!? Nekad! Es nekad taa neuzvestos juusu maajaas! Juus esat ciemos! Bet jums ari savaas maajaas taa nebutu jaadara!” Vispar nesaprataam, par ko shis staasts. Staaveejaam apstulbushi un veerojaam vinja dusmu izvirdumu. -“Ar kaadu aatrumu braucaat!?” –“Emm…nezinu…Varbuut 40?” –“40! Un uz cik te jaabrauc?” –“It kaa neredzeejaam ziimi.” –“Nu re! It kaa! It kaa neredzeejaat! Uz desmit te driikst braukt!” (Naakamajaa riitaa tieshaam paarliecinaajaamies, ka uz seetas bija balta lapa, uz kuras ar ziimuli uzrakstiits atljautais aatrums “uz manas zemes!”.) –“Un kas jums tajaa kastee!?” vinjsh nikni novicinaaja muusu somu kastes virzienaa. “Noteikti, ka suni gribat ievest manaa zemee.” Viss saak shkjist ljoti absurdi. Suni? Smieties vai raudaat. “Es jums neatljauju palikt te! Jums jaabrauc citur.” Kaut arii tuvaakais kempings ir ljoti taalu, kaut arii shis kempings ir ljoti skaists un galu galaa pieder valstij, mees tomeer pasakam, ka “Labi. Mes brauksim,” mieriigi un bez spiita. Negribam sev vakaru bojaat. Maors shkjiet ljoti parsteigts un varbut pat viilies par sho reakciju. Vinjam buutu gribejies drusku vairaak izlaadeeties, mazliet intrigjeejoshaaku vaardu apmainju, mazliet gruutaaku uzvaru. Kad jau pagriezhamies mashiinas virzienaa, vinjsh peekshnji it kaa joprojaam mazliet nikni, it kaa zheelsirdiigi un tomeer stingri nosaka: “Labi! Paliekat! Bet vienu nakti, ne vairaak!” Mees ljavaam vinjam justies taisniigam un zhelsirdiigam, un varenam, negribeejaam nekur vairs braukt. Vinjsh devaas uz savu maaju kalna galaa, pie kuras lepni pliivoja maoru karogs. Devaas turpinaat kontroleet situaaciju. Mes starpgadiijumu noskalojaam ar viina glaazi brinumskaistajaa pussalas pludmalee.

*Garu liicis

Diena, kad sasniegsim Jaunzelandes ziemelju ragu – Cape Reinga. Celjaa mums 90 juudzhu pludmale, pa kuru iespeejams braukt visaa pludmales garumaa, bet tikai ar pilnpiedzinjas mashiinu. Pludmali grezno milzu smilshu kaapas. Kaapu virsotnee sajuuta kaa tuksnesii. Nu vismaz shkjiet, ka tuksnesii vareetu buut taada sajuuta. :) Pa kaapaam lejaa uz deliishiem shljuuc araabu sievietes garos, melnos un kraasainos lakatos. Smiltis aciis, mutee un zem dreebeem.

Cape Reinga – Jaunzeelandes zeimelju (gandriiz) galeejais punkts. Shii vieta maoriem ir sveeta – raga galaa atrodas koks, pa kura sakneem mirusho dveeseles nonaak zemee, no kuras naakushas. Apkaartnee nedriikst ne eest, ne dzert. Klints galaa atrodas simboliska baaka, no kuras redzamas divas sapluustoshas juuras – Tasmana juura un Klusais okeans. Pie baakas ir noraade, uz kuras rakstiits, ka Londona ir 18000 kilometru attaalumaa. Milzu viljnji starp divaam sapluustoshajaam juuraam un neaptveramais attaalums liidz maajaam lika justies mazliet nostaljgjiski, mazliet bezspeeciigi, arii dabas skaistuma un sveetuma apzhilbinaati.

Nakshnjojam ljoti skaistaa ziemelju liicii Spirits Bay jeb Garu liicii. Kempinga pljavinju ieskauj Jaunzelandes pakalni, pa kuriem auljo zirgi shurpu turpu un saulrieta kraasas. Uzceljam telti un iekartojam savu braucamo terasi. Gaisma smuki cauri-spiid viina pudeles stiklam, un okeana skanja nomierinosha.

 No riita muus modina kempinga reindzhers. “Juus tikai nesatraucieties, bet lieta ir taada – shorit pastaav cunami draudi. Jus varat guleet taalaak, kaa jau teicu – nesatraucieties. Tikai neejiet shodien uz pludmali.” Guleet taalaak, kad uzzinam par paisumu? Kaa tad. Taapat kaa dazhi citi kempinga iemitnieki uzkapjam tuveejaa kalnaa, lai redzeetu soliito paisumu. Kaads sirms paaris mieriigi pastaigaajas gar pashu uudens malu un lasa gliemezhvaakus. Sirreaali-smiekliigi-skaisti-biedeejosha aina. Vinjus paisums vispar nesatrauc, un taa vinji rokaas sadevushies lasa gliemezhvaakus.

Paisums nepienaca, un mes devaamies uz Ruakakas maajaam. Deivids un Diana mus sagaida ar jeera cepeti un iistu maaju siltumu.

 Kauri karaljvalsts

Pirmo kauri koku mums paraadiija Karlis. Koks liels un varens, ar raibu, rievotu mizu. Shis miitiskais koks jaunzelandieshos raisa gan lepnumu, gan nostaljgjisku saapi par zaudeeto kauri karaljvalsti, kas agraak klaaja lielas ziemelju Jaunzelandes platiibas. Un nav svariigi, vai maoriem vai jaunzelandieshiem ar eiropieshu izcelsmi – visiem ir shii saape par gandriiz zaudeeto dabas briinumu, kuru iebrauceeji no eiropas izcirta, paarvershot bagaataa kokmaterialu industrijaa. Nekas nav viennoziimiigs, un ne viss ir vienkarshi un saprotami. Liidzaas zaudeejumam tomer pastaav arii reiz plaukstoshaas kauri industrijas atcere, taas aizsaaceeju piemineeshana un savaa zinjaa arii cildinaashana. Visdzivaakie liecinieki ir skaistaas kauri koka maajas, kas ir gan koku kaps, gan dziivs piemineklis.

Visu sho neviennoziimiibu saakaam aptvert vai, tieshi preteeji, neaptvert kauri muzejaa, uz kuru devamies ar Deividu un Dianu. Viens no atminjaa paliekoshaakajiem muzejiem. Muzejs iepretii baltai kauri koka bazniicai. Pie sienaam kauri koku shkjersgriezumi – vairaaki metri (varbuut desmit) diametraa. Spiidiigas, greznas meebeles. Kauri mezh-cirteeju vaska modelji. Un staasti. Par smago mezhos-gaajeeju ikdienu, Jaunzelandes skarbo dabu iekarojot. Par izsmalcinaato kauri izstradaajumu maakslu. Par skumjo kauri izzushanu. Tad kaps vai piemineklis? Kokam vai industrijai?

Devaamies uz vel pavisam dziivu kauri mezhu, kur augstaakais koks gandriiz seshdesmit metrus sasniedz, un astonjas rokas nepiecieshamas, lai to apkjertu. Te domas neviljus aizpeld, un acu priekshaa var redzeet Jaunzelandi toreiz. Ar shiem varenajiem mezha dieviem (kaa maori tos saukushi) un ar nu izmirushajiem moa putniem, kuri bijushi divu strausu lielumaa, 240 kilogramus sverushi. Tumshi zaljsh, smarzhiigs un neaptverams mezhs, bez pleesiigiem dziivniekiem, bez indiigaam chuuskaam, tikai ar lieliem un maziem, biezhi vien nelidojoshiem putniem. Un tas viss tikai mazliet vairaak par gadsimtu taalaa (tuvaa?) pagaatnee.

Aotearoa

Pirms kljuut par Jaunzeelandi shii zeme bija tikai un vieniigi Aotearoa jeb “Garaa, baltaa maakonja zeme”, kaa to sauc maori. Uz shejieni shii skaistaa tauta ar gaishi bruuno aadas kraasu un bagaato kultuuru ieradaas no Klusaa okeaana salaam ap 1000. gadu. Pirmais kontakts ar eiropieshiem vinjiem bija apmeeram 600 gadiem, kad Aotearoaa piestaaja juuras brauceejs Abels Tasmans. Toreiz shi pirmaa saskarsme Tasmana komandas locekljiem bija visai neveiksmiiga – chetrus no tiem nogalinaaja/notiesaaja(?) maoru karotaaji. Tasmans vairs neatgriezaas…Peec apmeeram simts gadiem – atklaajeejs/juuras brauceejs Dzheimss Kuks te piestaaja un panaaca daudz veiksmiigaaku kontaktu. Un paveera celju citiem ieceljotaajiem, atklaaja Makonja zemi pasaulei. Par to, cik tas bija noderiigi vai ljaundabiigi maoriem joprojaam jaashaubaas.

Jaunzeelandee saradaas gan “elles caurumi”, gan “kristietiibas apgaismotas vietas”. Ar Deividu un Dianu devamies uz kaadreizeejo “Elles caurumu”. Tagad taa ir maza, miiliiga Russell pilseetinja Salu liicii. Maigi zilaa liiciiti buraa laivas ar dazhaadas kraasas buraam, piekrastee atpuutnieki malko aukstu alu senos restoraanos un alus baaros, berni ar kraasainiem piepushamajiem matrachiem, piloshi saldeejumi. Idille. Toreiz Jaunzeelandee ieceljojushie misionaari sho sauca par elles caurumu. Jauzelandi bija iecienijushi valju mednieki visbiezhaak no Eiropas. Un Russell bija vinju atpuutas vieta. Ar “atpuutu” te jaasaprot alkohols un sekss. Agraak maoriem nebija alkohola, to ieviesa baltie cilveeki jeb Pakeha (liidziigi kaa Dienvidamerikaa “gringo”, taa Jaunzeelandee “Pakeha”, jeedzieni liidzigi, mijiedrabiiba ljoti atshkjiriiga) Baltie misionaari arii centaas pieveerst maorus kristietiibai un atteikties no saviem dieviem, arii izgliitot un izgliitoties, maacoties maoru maakslu izdziivot, uztureet daarzu, izmantot juuras veltes. Misionariem un valju medniekiem sekoja Eiropas zemnieki vai vienkarshi laimes mekleetaaji.

Kopumaa shis agreejais maoru un Pakeha kontakts tiek aprakstiits kaa “viduveejs un visnotalj mieriigs”. Bilance gan paskarba. Maoru ieguvums – cuukas un kartupelji, zaudeejums – slimiibas un ierochu izraisiitaas sekas. Ierochi paarveerta maoru savstarpeejaas attieciibas par asins peljkji, jo ciltis, kuras pirmaas ieguvushas ierochus no iebrauceejiem, asinjaini karoja pret ciltiim bez ierochiem. Shie maoru kari beidzaas tad, kad visaam ciltiim bija vienliidziigs ierochu sadaliijums…Muskete pret juuras liici, muskete pret pakalnu. Maoru zemes ar dazhaadiem liidzekljiem nonaaca eiropieshu iipashumaa.

Jaunzelande

Vaitangi – varbuut veesturiski noziimiigaakaa vieta Jaunzeelandee. Bijaam nonaakushi Vaitangi liiguma parakstiishanas vietaa. Taa veel stipri neviennoziimiigaaka kaa kauri muzejs.  Plashs, zaljsh maurinjsh ar skatu uz uudenjiem, taa vien shkjiet, ka te nekad neliist. Balta koloniaala, eiropieshu veidota eeka staav liidzaas maoru marae. Marae ir tikshanaas vieta maoru ciltiim. Katraa maoru ciematinjaa ir marae, kas kalpo, lai vienkarshi sanaaktu kopaa, vai, lai atziimeetu iipashus notikumus, piemeeram kaazas vai beeres. Maoru marae nedriikst apmekleet bez uzaicinaajuma. Shi Vaitangi marae ir citaada – taa atspoguljo visas galvenaas maoru ciltis caur izciliem kokgriezumiem maraes sienaas, griestos un caur ornamentiem sienu audumos, un taas durvis ir atveertas jebkuram vesturiskaas vietas apmekleetaajam. Zaljaa maurinja viduu pliivo triis karogi – Jaunzeelandes, Lielbritaanijas un maoru. Tad kas ir Vaitangi liigums? Ar sho liigumu maori zaudeeja savas Aotearoas neatkariibu un Jauzelande kljuva par Anglijas koloniju. Sho liigumu parakstiija visu noziimiigaako maoru cilshu virsaishi un Britaanijas paarstaavji. Izteelojieties virsaishus ar zaljaa akmens rotaam un sejas tetovejumiem jeb moku un izsmalcinatus britu kungus ar cilindriem galvaa. Bet kaapeec vinji parakstiija tik sev-nelabveeliigu liigumu!? Ligums bija anglju un maoru valodaa, un tie buutiibaa bija divi dazhaadi liigumi. Maoru virsaishi nezinaaja, ka vinji “noraksta” savu neatkariibu. Saprotot savu kljuudu, maori vairraakkart megjinaajushi ciiniities par savu neatkariibu un savaam zemeem. Tomeer nevienliidziigi un visbiezhaak nesekmiigi.

Bija gruuti saglabaat jebko, kas maoriem reiz bija. Maoru kultuura bija/ir dziesmas, staasti, dejas. Vinjiem nebija rakstiibas pirms eiropieshu atbraukshanas un kultuuru vareeja apslaapeet noliedzot valodu. Maoru beerni skolaas maaciijaas anglju valodu., maoru valoda reizeem pat bija negods. Maoriem, kuriem veesturiski ir tik ciesha saikne ar savu zemi, savu kalnu un upi, naacaas paarcelties uz dziivi strauji augoshaas pilseetaas.

Shodien

Shodien Vaitangi liigums joprojaam ir speekaa. Shodien maori tiesiskaa celjaa pamazam atguust savas zaudeetaas zemes. Arii eiropeiskas izcelsmes jaunzelandieshi atziist un apzinaas liiguma netaisniigumu. Joprojaam daljai maoru dzilji miit saape par zaudeeto zemi un kultuuru. Saape, kas mijaas ar lepnumu par savu identitaati. Shodien ljoti liela dalja maoru izcelsmes jaunzelandieshu dziivo taapat kaa Eiropas izcelsmes. Rases ir ljoti sajaukushaas. Biezhi tiek lietots lepnuma pilns jeedziens “Mees! Jaunzelandieshi!” Kaa vienotiibas ziime. Nenoliegsim, ka nereti varam dzirdeet arii “Mees! Maori!” Kaa atshkjiriibas ziime. Veel shkjiet, ka dalju jaunzelandieshu ar maoru sakneem nespeej pielaagoties shodienas Jaunzeelandei, pilseetu ritmam, noshkjirtiibai no zemes un savaam sakneem. Jaunzelandes cietumos visvairaak tieshi maoru izcelsmes cilveki. Izveidojushaas maoru bandas. Un vinji reiz bija karotaaji…(spilgts atspoguljojums filmaa “Once were warriors”) Bet pastaav arii maori, kuri joprojaam saglabaa cieshu saikni ar savu zemi, dabu. Ir zemes, kuras pieder ciltiim, kur maori maaca kaula rotas taisiit. Zemes, kuraas valoda atdzimst. Par visu leenaam, citu reizi. Mes joprojaam maacaamies.

Un tomeer! Neatkariigi no rases, no veestures interpretaacijas, no dziives veida un nodarboshanaas – uz jaunzeelandieshiem varam attiecinaat agraak izdomaato jeedzienu “jaunzeelandiskums” vai “jaunzeelandisks”. Vinji ir vienoti savaa labestiigumaa, vinjiem ir plashas sirdis un atveertas durvis. Tas, neraugoties uz visu citu, shodien ir Jaunzeelandes skaistums. Un, kaut arii pastaav redzamas plaisas, tomeer Jaunzelande shkjiet daudz vienotaaka kaa vairaaki citu valstu piemeeri, kuraas jaasadziivo dazhaadaam raseem vai tautiibaam. Nav ne naida, ne noshkjirtiibas, ir atshkjiriibas.

Un reizeem varam piedziivot aizkustinoshas ainas/piemeerus jaunzeelandieshu savstarpeejaa mijiedarbiibaa. Viennoziimiigi ir tas, ka shodien jaunzeelandieshi miil un sargaa savus kokus. Ne tikai kauri – visus Jaunzelandes kokus. Atpaziist tos un apbriino.Uzsvars uz “Jaunzelandes”, jo “ievestie” koki, piemeram Eiropas priede, nav lielaa cienjaa. :) Nav svarigi vai maoriem vai eiropieshu pectechiem… “Vinju” koki ir tie, kas augushi te izsenis, nevis tie, kurus ievedushi eiropieshi, lai arii varbut vinji ir eiropieshu pectechi. Tas ne vien par kokiem. “Vinju” dzivnieki ir tie, kas te vienmer bijushi. Un, piemeram, posums, kuru priekshtechi ievedushi no Australijas ar merkji izniidet citus grauzeejus, ir niistams. Niistams, jo apdraud vinju putnus. Un slavens ir teiciens: “Labs posums, ir miris posums”. :) Smiekliigi, naivi, apskauzhami, skaisti…Un, jaa – vinju kultuura ir maoru kultuura, lai cik taalu vai tuvu taa shodien buutu.

Ruakaka

Ar Jaunzeelandes Deividu mes mazliet sazinaajaamies ar e-pasta palidziibu pirms braukshanas uz Jaunzeelandi. Te jaasaka liels paldies Latvijas Frenkam par sho “kopaa saveshanu”. Briidii, kad apjautaam, ka viizu jautaajums mums tik aatri nenokaartosies, noleemaam iespeeju robezhaas paceljot pa Jaunzeelandes ziemeljiem. Bija paaris jautaajumi Deividam par “taalajiem ziemeljiem”, apskates vietaam, kempingiem un tamliidziigi. Uz tiem sekoja kaut kas liidziigs kaa: “Beidzat aakstiities, braucat ciemos!” Tad “nejaushi” sagadiijaas taa, ka Deivids bija Auklendaa, un “nejaushi” vareeja muus aizvest ziemelju virzienaa. Protams, ka nekas no taa visa nebija nejaushi. Tas bija tiiraakais “jaunzeelandiskums”. Laika gaitaa naacaas izdomaat sho apziimeejumu cilveeku labestiigajai attieksmei, savstarpeejaam ruupeem, uzmaniibai, nesavtiigai paliidziibai un neviltotam draudziigumam. Cilveeks cilveekam nepaliek nepamaniits.

Ruakaka, kas agraak bijusi vairaak briivdienu pilseeta, shobriid “vairaak” ir diendienaa apdziivota. Askeetiskas maajinjas, klusas ielas. Deivida un Diaanas maajaas durvis bija atveertas visaas vaarda noziimees. Viesmiiliigaa maajinja bija iisi pljauta maurinja viduu. Mazaa diikjiitii dziivojaas vinju maajdziivnieki – zelta zivtinjas. Aiz maajas neliels daarzinjsh ar daarzenjiem koka kastees. Tajaa skaitaa arii pupinjas, kas nosauktas Deivida darbinieku vaardos ar attieciigu ziimiiti pie katra auga. Humora izjuutas vinjam netruukst. “Mums shonedeelj Rosa paaugusies garaaka.” :) (Rosa ir sirsniiga maoriete, ko iepazinaam veelaak.)

Tuatuas

“Uz pludmali naaksiet?” –“Protams, ka iesim!” mees aatri nometaam savas somas, izrakaam peldkostiimus no mantu kaudzes un bijaam gatavi doties. Taalu nebija jaaiet. Pludmale no Deivida un Dianas maajas bija piecu minuushu gaajiena attalumaa. Shii ir balto smilshu pludmale ar briivdienu-zilu uudeni un veel zilaakiem salu siluetiem pie horizonta. –“Tagad jus pashi sev vakarinjas sagaadaasiet,” Deivids teica smejoties. Un taa arii bija. Vinji mums iemaaciija vienu no maoru senajiem izdziivoshanas likumiem, kuru Ruakakaa piekopj daudzi – tuatua kjershanu. Tuatuas ir gliemji chaulinjaas juuras gultnee, kas beeguma laikaa ir sasniedzamaa dziljumaa. Kaa nokjert tuatua: jaaiebrien uudenii apmeeram liidz viduklim (tikai beeguma laikaa) un ar kaaju peedaam jaacenshaas sataustiit chaulinju. “Sataustiishana” buutiibaa noziimee tvista dejoshanu, tadejadi ar abaam pedaam rokoties juuras smiltiis. Reizeem chaulas sajushana var buut maaniiga. Tomam “paveicaas” – vinjsh sataustiija krabi, kas iedzeela ar savaam spiileem, jau pirmajaa reizee. Taa notiekot ljoti reti, Deividam un Dianai vel nebija gadiijies. Turpmaak mees centaamies ik pa laikam ienirt, lai parliecinaatos par mediijumu, jo bija nedaudz “krabju fobija”. Un tiesham reizem vareja redzeet, kaa sarkanaas radiibas aizrushinaas prom pa juras dibenu. Ja tomeer sataustiitaa chaulinja ir tuatua, tad taa kaut kaa jaameegjina dabuut aaraa no uudens, ienirstot vai satverot ar kaaju pirkstiem. Mums jau pirmajaa reizee sanaaca diezgan labi, Deivids tomer teica, ka vienkarshi vieta bija iistaa. :)

Spainii salasiitaas tuatuas paaris stundas jaapatur uudenii, lai taas “izspljauj” smiltis. Tad jaaizloba no chaulinjaam. Taalaak to gatavo uz grilla kaa omleti – ar olu un saali. Tas bija musu pirmaas kopiigaas vakarinjas daarzaa, kas kljuva par tradiiciju.

Ruakaka un tuatuas – abi ir maoru valodas vardi, taapat kaa ljoti daudzi vietu, augu, zivju, putnu u.c. nosaukumi Jaunzelandee, daudziem vardiem nav tulkojuma anglju valodaa. Nav viegli izrunat pasaulee garaako vaardu, kas pieder maoriem, izmegjinaajaam. :) Tas ir kaadas vietas nosaukums – Taumatawhakatangihangakoauauotamateaturipukapikimaungahoronukupokaiwhenuakitanatahu… ( izrunaa taa, kaa mes to daritu latvieshu valodaa, vienigi “wh” izrunaa kaa “f”)

Tomer valoda diemzhel visbiezhak tiek izmantota tikai nosaukumos un turistiem/viesiem paredzetos pasakumos, ikdienas sarunvalodaa veel neesam dzirdeejushi…Lai ari vinjiem vinju kultura nav atnjemta nemaz tik sen, tomer izsiikusi strauji. Isti nav skaidrs, cik liela dalja no maoriem valodu veel prot. Lai arii nelieto, tomeer lepojas. Un shkjiet, ka maoru valoda pamazaam atdzimst – to tagad maaca skolaas, nu ir gan maoru valodas televizija, gan radio stacijas.Varbut pienaks bridis, kad maoru izcelsmes mate ar bernu maoru valodaa runaas.

Vakarinjas

Musu kopiigaas vakarinjas daarzaa vai viesistabaa veesos vakaros bija neatnjemama ikvakara sastaavdalja. Diaana un Deivids muus ik reizi lutinaaja ar kaadu iipashu Jaunzelandies mielastu. Jeera cepetis, lielopu galja ar piparmeetru meerci, Jaunzeelandes saldais kartupelis kumara un daudzi citi kaarumi. Visaizkustinoshaakais gardums bija Jaunzeelandes tradiconaalaa kuuka – Anna Pavlova ar putukreejumu un marakujas auglja garneejumu (Anna Pavlova radiita par godu kaadai Krievijas baleriinai. Un tieshi tik maiga un gaisiiga kuuka arii ir. Jaunzeelandieshi un austraalji joprojaam striidas par to, kursh ir receptes autors). Diana to bija gatavojusi tikai veel vienreiz, kad vinjas maasa no Anglijas bija atbrauksi ciemos. No riitiem vinji agri ceelaas uz darbu, “jo kaadam tachu ir arii jaastraadaa,” kaa teica Diaana. Vienmeer uz zhurnalgaldinja bija atstaats kaads iipashs kaarums. Taa mees iepazinaam jaunzelandieshu “Pinnapple lumps” – miikstas konfektes ar shokolaades glazuuru, kuras iipashi garshiigas, kad sasaldeetas – kaa mazi ananaasu ledus gabalinji.

Vakarinjas visbiezhaak ievilkaas. Ar kaadu viina glaazi un daudz smiekliem. Vinju humora izjuuta mums tuva – sarkastiska un bez tabu. :) Nu labi, gandriiz bez tabu, bet galvenais – ar maaku pasmieties par sevi un bez apvainoshanaas. Nevaram izlemt, vai par Dianu un Deividu varetu komeediju uznjemt vai sarakstiit “smiekliigo izteicienu rokasgraamatu”. Tagad zheel, ka nepierakstiijaam, bet Dianas iecieniitaakais, shkjiet, bija: “I only look stupid!” (“Es tikai izskatos stulba.”)

Musu kopiigaa kaisliiba ir arii celjoshana. Liidziigi kaa mums tagad, arii vinjiem pirms gadiem bija lielais OE. OE jeb Overseas Experience (tieshi tulkojot, vareetu buut aizjuuras pieredze) ir gandriiz obligaats pasaakums jebkuram jaunzeelandietim. Gandriiz visi agraak vai veelaak dodas padziivot/ pastradaat/ paceljot/ piedziivot/ pardzivot/ maciities/ maaciit aiz juuras. Un atgriezhas maajaas. Vinji bija apceljojushi lielu dalju Eiropas, Skandinaavijas un mazliet Afrikas.

Laiskaas dienas

Musu laiskajaa Ruakakas grafikaa reizeem ietilpa…nekas! Tas bija ljoi veertiigs un nepiecieshams nekas. Maakonjainaa dienaa vareejam iesliigt diivaanaa un skatiities Ziemas olimpiaadi vai…”gredzenu paveelniekus”. Noskatiijaamies visus, cik bija, jo ieprieksh nebijaam redzeejushi, un tajos esot Jaunzeelande saskataama. Saulainaas dienaas gulshnjaajaam pludmalee. Taa vienkaarshi. Pludmale biezhi piedereeja mums vien. Plashaa, baltaa smilshu streele diviem. Un veel kaadam izspurusham austerkjeeraaj putnam ar garu, oranzhu knaabi.

Beeguma laikaa iebridaam “sakjert vakarinjas”. Ap peecpusdienu reizem paskreejaam vai pastaigaajaam gar juuru. Vakarpusee aizgaajaam liidz maajaam sagaidiit Deividu un Dianu no darba, lai peec tam visi kopaa atkal dotos peldeet kaadas stundas garumaa. Deivids un Diana bija pa-viljnjiem-leekaashanas profesionaalji. Vinji to dara gandriiz ik dienu lielaako dalju no gada vairaaku gadu garumaa. Vinji zinaaja, kuraa briidii jaaienirst, kuraa jauznirst un kuraa vilnis jaanokjer taa, ka tas aiznes vistaalaak. Mees maaciijaamies, bet joprojam ir daudz, ko maaciities. Visu jautriibai Deivids iegaadaajaas body-board (taads kaa putuplasta deeliitis, uz kura iistajaa briidii uzguljoties vieglaak nokjert vilni un izbaudiit taa speeku) un no priekshnieka aiznjeemaas juuras kaijaku, kaa vinjsh pats teica: “Lai jums ir, ar ko rotaljaaties.” :)

Reiz pie horizonta esoshaas salas iepazinaam tuvumaa. Un veel kaadu apbriinojamu uudens radiibu satikaam. Sestdienas riitaa Deivids musu uzaicinaaja izbraucienaa ar vinja radinieka Braiena zvejas laivu. Braienam pagalmaa savs zivs kuupinaashanas riiks. Un svaigi kuupinaata zivs uz liela, balta shkjiivja turpat blakus. Taa izkuust uz meeles. Laivaa tiek saliktas makshkjeres un snorkelji. Varoniigi atsakamies no hidro teerpiem. Pati laiva tiek uzlikta uz traktora piekabes, mes visi sakapjam iekshaa, braucam uz pludmali. Te taadi traktorinji daudzi atstaati bez laivaam staav. Un laba ir apzinja, ka tie ir zvejnieku traktorinji, tuuristiem shii nomaljaa Waipu pludmale ir gandriiz nepamanaama. Liidziigi kaa muusu Ruakakas pludmale.

Vienmeer taalumaa veerotaas salas kljuva tuvaakas. Un jo tuvaakas, jo mazaak zilas. Taas paarveertaas par Jaunzeelandes tumshi zaljajaam. Salas ir putnu rezervaati, kuraas aizliegts noenkuroties. Putnus dzirdam un redzam jau no attaaluma. Tie tur var dziivot un dziedaat un lidot kaa izsenis, bez cilveeku iejaukshanaas. (Vai taadi izskatiijaas Jaunzelandes krasti pirms eiropieshiem?)

Noenkurojamies kaadu gabalu no krasta un lecam uudenii. Deivids “paliek sardzee”. :) Pec briizha vinjsh aizrautiigi maaj un saka, lai skatamies “Tur!” Un tur ir delfiinu bars. Vienaa liimenii ar mums, tajaa pashaa udenii, kur mees. Zem uudens mees vinjus neredzam, bet redzam spuras virs uudens. Zem uudens tie ir vien nojaushamaa attalumaa. Nolemjam aizpeldeet uz putnu salu, pie kuras nedrikst ar laivu piestaat. Izbrienam no uudens, saule muus nozhaave, paariet drebulji un kjermenii ieliist siltums. Baltaas smiltis arii siltas, un musu peedu nospiedumi te vieniigie. Un atkal gribas uzdot to pashu jautaajumu. Jaatgriezhas udenii. Un uz laivas. Delfiinu baru sastopam atkal aiz naakamaa salas pagrieziena. Rotaljiigaas radiibas shkjelj uudeni, speeleejas ap laivu, lec un ienirst. Skaists Jaunzelandes vasaras piedzivojums.

Skumjsh gadiijums

Vienaa taadaa pastaigas reizee mees uzduuraamies skumjam gadiijumam. Pludmales viduu liels, melns valis un triis cilveeki notupushies smiltiis tam liidzaas. Viena no trim bija maoru sieviete, otrais – maoru viirietis. Abi klusaam piipeeja satiitu tabaku. Treshaa bija jauna meitene, peec T-krekla spriezhot, vieteejaa kempinga darbiniece. Vinja klepii tureeja atveertu enciklopeediju un aizrautiigi mums staastiija par valja sugu, paradumiem, raadiija bildes. Krastaa izskaloto vali visu dienu apkaartnes cilveeki meegjinaajushi uztureet pie dziiviibas laistot to ar uudeni, – lai kjermenja temperatuura neceljas. Vinji bija arii centushies vali dabuut atpakalj uudeni – garaa, dziljaa sliede juuras virzienaa veel aizvien bija turpat. Bet radiiba nu guleeja aizveertaa aciim bez dziiviibas. Droshi vien esot bijis slims…Tajaa pasha dienaa zinjas veestiija, ka citaa Jaunzeelandes pludmalee izskaloti devinji valji. Valji ir ljoti sociaalas buutnes. Ja kaadu no tiem izskalo krastaa, tad tas sauc peec paliidziibas. Maoriete piemineeja, ka pirms dazhiem gadiem Ruakakas apkaartnee tika izskaloti padsmit valji. Dazhi no tiem tika izglaabti, paareejie ne.

(Veelaak noskatiijaamies veel vienu skaistu Jaunzeelandes filmu “Whale Rider”, kuraa  maza maoru meiteniite krastaa izskalotus valjus sauc okeaanaa, pati gandriz zaudejot dziiviibu. Filma bija par maoru no-rokaam-aaraa-sliidosho kultuuru, kuru censhas saglaabt vecs viirs, kursh vientuliigi tam visam joprojaam tic. Tic veel arii mazmeita, kurai “vajadzeeja” but mazdeelam…Filmai cauri vijas maoru miits par vali, uz kura muguras sauszemi sasniedza priekshgaajeejs Paikea.) Shi pecpusdiena Ruakakas pludmalee bija viena no nedaudzajaam reizeem, kad shkjita, ka ne viss no maoru kulturas ir zudis, ka ir arii kas dziivs un autentisks. Maoru sieviete nodzeesa cigareti smiltiis un pieceelaas kaajaas, esot jaadodas. Valim ap asti bija apsieta bieza virve, kuras otraa gala – automashina. Uz jautaajumu, kas notiks ar mirusho vali, sieviete atbildeeja, ka taa kaulus izmantos rotas lietaas. Senajaas maoru valju kaulu rotas lietaas, kas, starp visu citu, simbolizee arii jaunu saakumu…

Darba mekleejumi

Mes pat celjvezha nodalju par darba iespeejaam Jaunzeelandee bijaam tikai pavirshi paarshkjirstiijushi. Darba viizas un taa taalaak…Neiesim ar viizaam njemties, ja mums vajag tikai druscinj pastraadaat un tikai kaadu nelielu darbinju.

Tas vareeja buut jebkas – darbs baraa vai vieniicaa par apkopeeju. Vai ielas slauciishanas darbs. Jebkas. Kur saakam? Internetaa atradaam vairaakas darba piedaavaajumu lapas. Saprataam, ka taada “Vis-Jaunzeelandes” lapa iisti nederees, jo mees gluzhi neesam meerkjauditorija kivi darbiem. Mees driizak bijaam meerkjauditorija dazhaadiem sezonaalajiem darbinjiem. Bet arii iisti nee, jo jebkuram darbinjam nepiecieshama tomeer darba atljauja. Nemaaceejaam samelot, un skaidri un gaishi uzrakstiijaam, ka nav mums taas atljaujas (tiesa gan ar piebildi “pagaidaam”:) ). Tas, protams, bija ljoti neprofesionaali, bet vismaz godiigi. Diezgan aatri saprataam, ka nekas shaadaa veidaa nesanaaks, nevienam mus bez darba atljaujas nevajag un melot vai kaa citaadi “laviereet” negribaas.

Izdomaajaam, ka veel vareetu Auklendaa “taapataas” darbinju pamekleet. Bijaam dzirdeejushi, ka taa varot – vienkarshi ienest CV baaraa un dabuut darbu “uz sitiena”. Un ka tur neviens par viizaam neprasot…Labi, atziimeejaam kartee ielas, kur visvairaak baaru un hotelju. Bet vienmeer kaut kas nebija kaartiibaa ar to vietu. Nu vai peec fasaades “vareeja pateikt”, ka tur “noteikti nevajag darbiniekus” vai pec aardurviim izskatiijaas, ka tur “vajag darbiniekus ar pieredzi tikai”. Bet, visticamaak, pashiem bija sajuuta, ka iisti nekas nav muusu pusee – ne mums viizu, ne mums pieredzes. Laikam kafijas gatavoshanas kursi pirms n-tajiem gadiem nav iisti baarmenja pieredze, taa pat kaa omletes taisiishana viesiem otrajaa riitaa nav oficiantes pieredze. Un taa bija dziives realitaate – mums ar savu darba pieredzi un izgliitiibu iisti nav nekaa, ko piedaavaat shim darba tirgum.

Noleemaam “nekaapt sevi paari” un iegriezties tikai vietaas, kur skatlogaa rakstiits, ka “Mekleejam darbiniekus”. Iegaajaam kaadaa shaubiigaa baarinjaa. Taa bija no taam vietaam, kur pusnakts baliishu duumu smaka ir iesuukusies diivaanos un no riita var veedinaat, cik uziet, bet jeega nekaada. Un griida joprojaam lipiiga no izgaaztiem sidrinjiem. Barmenis tik tieshaam neko nejautajaa par viizaam vai tamliidziigi. Vinjsh tikai pajautaaja, vai maakam apieties ar kaadu tur mistisko “spelju automaatu naudas mashiinu,  vai pieredziite ir?” vinjsh murminaaja caur uusaam it kaa jau zinaadams atbildi. Pirmo reizi dzirdam. Jautaajoshaas grumbas piereem mums gruuti bija nosleept. “Nee, bet mees varam iemaaciities…” neliidzeeja. “Mums nav laika maaciit, mums nav laika ieguldiit laiku,” vinjsh atbildeeja, cik pieklaajiigi iespeejams. “Bet iedodiet savus CV, ja nu kaadreiz utt.” (sho fraazi mees turpmaak dzirdeesim biezhi).

Shodienai laikam pietiks. Mees aizgaajaam uz Alberta parku. Pulkstens ap pusdienas laiku vai peecpusdienu. Atguulaamies zem kaada kocinja, kas dod eenu. Veerojaam cilveekus un iemigaam, un uz briidi aizmirsaam par visiem sarezhgjiijumiem. Taa arii mees nezinaam, vai Jaunzeelandee iespeejams dabuut darbu bez viizas. Varbut mums pietrukst nepiecieshamo iipashiibu…:) Galu galaa varbuut tas shkjita pat sarezhgjiitaak kaa viizas nokaartot.

Viizu kaartoshana

Leemums bija pienjemts – mums vajag darba atljaujas! Tikai kaadas? Shkjiet, bija kaadi triis varianti teoreetiski. Tuuristu viizas “paplashinaashana”, kaut kaada veel sezonaalaa darba viiza un briivdienu-darba viiza jeb “Working-holiday” viiza. Izlasiijaam imigraacijas maajas lapaa visu ciitiigi, bet jautaajumu taapat vairaak kaa atbilzhu. Centaamies rast atbildes telefoniski. Bet shajaas telefona sarunaas ar imigraacijas departamenta darbiniekiem mums bija jaatbild uz vairaak jautaajumiem, nekaa vinji veeleejas atbildeet uz muuseejiem. Kaa sauc, cik ilgi Jaunzeelandee, kaads ir IRD numurs (kaads pie velna veel numurs!?)…Pagaidaam reizeem drusku gruutiibas sagaadaja arii kivi akcents. Ipashi telefonsarunaas.

Devaamies uz pashu departamentu runaat aci pret aci. Staavot rindaa mees pie sevis luudzaam un tureejaam iikshkjus, lai mums gadiitos tas viirietis pa kreisi, nevis sieviete pa labi. Viirietis pa kreisi bija ap gadiem piecdesmit. Ap aciim bija taas smaida kruncinjas, kas rodas no daudzu gadu smaidiishanas. Vinjsh ar pacietiibas pilnu skatienu centaas saprast kaada korejiesha staastu ljoti lauziitaa anglju valodaa. Sieviete pa labi bija tajaa pasha vecumaa. Bet vinjai nebija nevienas kruncinjas. Vinjai nebija smaida kruncinju, bet nebija arii pieres raukshanas krunku. Vinjas seja bija ljoti statiska. Shkjita, ka vinja gadu gaitaa ir sevi iedreseejusi neizraadiit nekaadu nepatiku un balsi noskanjojusi uz taadas vienaldziibas nots. Lai neviens nepamana, ka kaadreiz gribas bljaut, nevis jau chetrpadsmito reizi skaidrot vienu un to pashu elementaaro lietu. Nee, vinja nebljaus un nerauks pieri un nervozi neklikshkjinaas pildspalvu. Bet nepacietiibu un vienaldziibu vareja sajust pa gabalu.

Apkaart paarsvaraa cilveeki ar Azijas izcelsmi. Seezh diivanos un ciitiigi pilda n-taas formas. Vinji te droshi vien veelas dziivot. Savaa valodaa viens otram kaut ko jautaa vai skaidro vai…nu mees nesaprataam, bet shkjita, ka daudziem shis ir izshkjiriigs briidis. No somaam lien aaraa papiiru stuuri. Papiiri, jautaajumi, paraksti un pases izmeera fotograafijas.

“Taa! Luudzu!” skaidri un noteikti muus pasauc sieviete pa labi. “Sasodiits!” Jau no nelaimiigaas lozes vien aizmirstaas puse no jautaajumiem, kurus veleejaamies uzdot. Meegjinu sakoncentreeties un izlasiit pieziimes blocinjaa. Praats vienkarshi atsakaas darboties shaadaas reizees. Ok, lai jau vinja pacieshas, mums jaauzzina tas, kas jaauzzina. Jautaajumu par triis dazhaadajiem viizu veidiem, par to, kursh labaaks, musu situaacijai piemeer…nepaspeejam uzdot liidz galam. Sievietei pa labi jau jautaajuma viduu kljuust garlaiciigi. “Working-holiday visa!” vinja strupi paartrauc jautaajumu. Bet, bet…taa ir vieniigaa viiza, kuras kartoshanai nepiecieshama pilna veseliibas paarbaude…-”Jaa, ir nepiecieshama. Paareejaas viizas juus visticamaak vienkarshi nedabuusiet.” Uz “kaapeec” vinja atbildeeja ar “No pieredzes”. Kursh gan uzdroshinaatos apshaubiit vinjas pieredzi.

Braucam maajaas ar uzdevumu sarakstu, kas kljuust arvien garaaks. Kaarlis muus ne vienu dienu vien redzeeja savaa virtuvee ieurbushos datora ekraanaa. Vinjsh arii paliidzeejaa, kaa speedams. Mekleeja aarstus un kliinikas un zvaniija, lai noskaidrotu, kur visleetaak varam iziet “pilnu veseliibas paarbaudi”. Te naacaas nozheelot, ka nedomaajaam par shim viizaam pirms ierashanaas Jaunzeelandee, jo tad buutu vien plaushu rentgens vajadziigs, nevis visas iespeejamaas analiizes peec kaartas.

Kopiigiem speekiem atrodam leetaako variantu, kas taapat nav leeti. Varam pierakstiities jau uz naakamo riitu. Ierodoties noraadiitajaa adresee – taa izraadaas korejieshu kliinika. Visi aarsti, maasinjas un pacienti no Korejas. Ljoti labi, viss atstraadaats, te taadas paarbaudes ap simts dienaa tiek taisiitas. Viens raksta papiirus, viens njem asinsanaliizes, viens sagatavo traucinju tualetei. Parlieku liela iedziljinaashanaas nenotiek, Pie visiem jautaajumiem imigraacijas papiiros bez atbilzhu sagaidishanas tiek pievilkts “vajadziigais” kjeksiitis. Laikam taapec, ka mees taada neierasta auditorija, mums jautaajumus reaali arii uzdod. Bet atbildes taapat nesagaida. Pie jautaajamu: “Vai kaadreiz lietojat alkoholu?” es kaut kaa automaatiski iemineejos par “viinu” un “reizeem”. Un tas notika briidii, kad maasinja jau gandriiz bija pievilkusi kjeksiiti pie “Nee”. Vinja mazliet nesaprotoshi paskatiijaas, kaa jautaadama: “Vai tad Tu nezini pareizaas atbildes…?”

Peec visas maldiishanaas ar darba mekleejumos, imigraacijas prasiibaas un aarstu kabinetos mees beidzot bijaam visu parakstiijushi, iesniegushi, nosuutiijushi pa pastu un aizpildiijushi formas internetaa. Tagad atlika vien gaidiit. Liela dalja no shis skolas bija aiz muguras. Un dalja no Auklendas bija iepaziita. Bijam guvushi iedvesmu sarunaas ar Karli, un pirmo ievadu Jaunzelandee. Aizgaajam uz atvadu vakarinjaam itaalju restoraanaa. Tomeer taas nebija atvadas no Kaarlja. Mes devaamies taalaak, bet no Kaarlja veel neatvadiijaamies.

Uudens sajuuta. Goat Island.

Vienas briivdienas ritaa, kad ar Karli apluukojaam kaadu Auklendas parcinju/memoriaalu, vinjam radaas ideja. “Braucam uz akvaariju! Braucam?” Jaa! Mums patiik akvaariji un zoodaarzi un visa dziivaa daba. Es gan nezinu, kaa mes vareejaam zinaat, ka mums patiik tieshi akvaariji, ja mees taados “iipashi” nebijaam bijushi. Tas bija liels, ljoti liels akvaarija “Kelly Tarlton’s” zemuudens pasaule. Caur akvaariju var celjot uz sliidoshas lentes cauri caurspiidiigam tunelim. Apkaart peld zemuudens pasaule ar rajaam un haiziviim.

Akvaarija zivis nomainiija iistaas. Pieskarshanos stiklam nomainiija iistu zivju spuru pieskaarieni. Saulainaa riitaa  Karlis muus veda uz Goat Island – salinju uz ziemeljiem no Auklendas. Mees bijaam ljoti prieciigi, bijaam par sho vietu lasiijushi un ljoti gribejaam uz turieni, Karlis to uzmineeja. Goat Island ir juuras rezervaats, kuraa nedriikst makshkjereet. Tapeec zivis un citas juuras radiibas tur juutas ljoti eerti un ir stipri savairojushaas. Taadelj taa ir viena no iecieniitaakajaam nirshanas un snorkeleeshanas vietaam Jaunzeelandee. (Snorkeleeshana ir peldeeshana pa uudens virsmu ar nirshanas masku uz aciim un trubinju mutee, kas ljauj elpot. Parasti ir arii pleznas. Atshkjiriibaa no nirshanas, te nav vajadziigu nekaadu priekshzinashanu, tas ir ljoti viegls veids, kaa baudiit zemudens pasauli.)

Shkjiet, taa bija sveetdiena, kad devaamies celjaa. Ciematinjos, kuriem braucaam cauri notika zemnieku tirdzinji. Gjimenes pastaigaajaas ar piitiem groziem. Antiiko veikalinju durvis bija plashi atveertas. Arpusee uz pakaramajiem kleitas no septinjdesmitajiem. Mashiina skan regejiska Jaunzelandes muuzika.

Mes uzgjeerbaam savus iziireetos hidroteerpus, uzlikaam maskas, pleznas un bijaam gatavi. Garaam aiztipina vesela rinda smiekliigi, smaidiigi, aziaatiski snorkeleetaaji visi vienaados zilos kostiimos. Cilveeki kaa pie briivdienas apkaart daudz. Mazi, pavisam mazi beernelji arii ieteerpti kostiimaa ar brillem un trubinju kjeporojaas iekshaa un aaraaa no uudens.

Uudenii gan visa aarpasaules knjada aizmirstaas. Nekas cits kaa Tu, uudens un uudens radiibas vairs neeksistee. Ir taads taads nomierinoshs klusums, gruti taadu kur citur atrast. Udens te pie Goat salas dzestrs. Taa, ka tirpinjas skrien paar kjermeni no dzestruma. Citaa reizee teiktu, ka ir auksti, varbuut pat ljoti. Bet shoreiz taa vienkaarshi ir taada uudens sajuuta. Peldeet ir pavisam viegli un elpot arii. Te nav mazas, spilgtas tropisko uudenju zivteles. Te ir lielas, lielos baros un maigaas krasaas. Peleekzilas, baltas, melnbaltas un bruunganas. Taas peld lielaas kolonijaas un briizhiem izshkjiist uz visam puseem. Ik pa laikam kaada pieskaras pie rokas vai kaajas. Ar katru sekundi uudenii derbulji pastiprinas, bet vairs jau nevar saprast – vai tas ir dzestrais uudens, vilnis, kas paarliist paar muguru, zivis, kas peldot pieskaraas, vai zemuudens dziljais klusums. Udeni izjuuti ar katru kjermenja matinju un aadas shuunu.

Smilshu sajuuta. Karekare.

Tas bija citu dienu. Seciiba te ir maznoziimiiga. Shodien taa bija melno, vulkaanisko smilshu pludmale Karekare. Taa, shkjiet, bija pirmaa reize mums kaadaa no Jaunzeelandes pludmaleem. Un varbut arii taapeec neaizmirstamaakaa. Tas bija kas taads, ko nebijaam redzeejushi nekad. Melnas, saulee vizuljojoshas smiltis. Nevaldaami viljnji un asas, tumshi zaljas klintis fonaa. Tumshi zaljas, jo klaatas ar Jaunzeelandes kokiem un papardeem. Smiltis svilina kaaju peedas un biedeejoshi kontrastee ar balto aadu. Daba paralizeejoshi skaista un nepieluudzama. Cilveeku maz, jo pludmale visnotalj izoleeta, mums naacaas ilgi liikumot cauri Jaunzelandes papardeem, lai tajaa nokljuutu. Tikai dazhi seerferi izaicina likteni. Juura skarba, biistama.

Veelaak noskatiijaamies Jaunzeelandes filmu, kas uznjemta shajaa pludmalee “The Piano”. Un filma tik labi piestaav pludmalei. Pec filmas scenaarija – 19. gadsimtaa shajaa pludmalee meema sieviete speeleeja savas melnaas klavieres un patveeraas zem taam veetras laikaa. Un vareetu te taa – guleet melnajaas smiltiis un nerunaat, un klaviermuuziku klausiities.

Un man shkjiet, ka taa mees to toreiz izteelojaamies.

Laipni luugti Jaunzeelandee

“I hear that you will be in NZ on the 28th of January. My name is Karl Berzins a relative of Milda Bandere. I live in Auckland and wanted to let you know if you’d like somewhere to stay for a few days you would be more than welcome. If you want you can send me your flight details and arrival time I can pick you up. Otherwise you can call me anytime on the numbers below. Look forward to hearing from you. Karl”

“Es dzirdeeju, ka 28. janvaarii juus buusiet Jaunzeelandee. Mans vaards ir Karl Berzins un es esmu Mildas Banderes radinieks. Es dziivoju Auklendaa un veelejos darit jums zinaamu – ja jus veletos paris dienas palikt pie manis, tad esat laipni luugti. Ja veelaties, atstaajat lidojuma numuru un ielidoshanas laikus un es juus sagaidiishu. Varat arii zvaniit jebkuraa laikaa. Gaidishu no jums zinju. Karl“

Sanjeemaam zinju no Karlja dienu pirms izlidoshanas no Chiles. It kaa taa nejaushi, bet sanaca, varetu pat teikt, ka likteniigi.

Mes atbraucaam apjukushi un nogurushi. Nogurushi no apjukuma. Viens bija skaidrs – turpmak mes celjot nevaram, ja neatrodam darbu. Vai mes bijam izdariijushi savu majas darbu un vai mums bija kaut mazaakais priekshstats par to, kadas ir darba iespejas Jaunzelandee un kas nepiecieshams, lai stradaatu…Mmm – NEE! Viss bija vairaak taa “Gan jau!”

Un taa mees ar savu “Gan jau” bijaam Auklendas lidostaa. Mieru deva vien tas, ka shonakt buus jumts virs galvas, jo kaut kur araa muus gaida Kaarlis. Lidosta! Gaismas, reklaamas, spiidiigas fliizes. Zhibinoshi. Un taas lidostas tualetes. Tur radaas atzinja, ka par valsts attiistiibu ljoti liecina tualetes. Mums kaut kur mugursomaa joprojaam bija tualetes papiirs un taa vispar Dienvidamerikaa vienmeer bija pirmaas nepiecieshamiibas prece liidzaas fotoaparaatam. Te Auklendas lidostaa tualetes papiirs, kaa par briinumu, bija… Un veel bija visaadi sensori, kas nosaka to, kad udenim janolaizhas. Un laikam arii, cik daudz un cik ilgi. Un vispar – spoguljos pat cilveeki skaistaaki izskatiijaas.

Aizmirstam par tualeteem, mums jaiziet pasu kontrole. Tas nebija viens aatrs, niigrs  skatiens pasee un noteikts “Ok, go!” kaa ierasts. Taa bija kaa saruna ar senu pazinju par to, no kurienes naakam, kurp dodamies, kaa mums patiik Latvijaa un kaadas mums izgliitiibas. Protams, mums skaidrs, ka tomer sarunas merkjis nav tikai pieklaajiiga apmainishanaas ar laipniibaam. Tomer kontrolierei tas sanaca tik nepiespiesti, ka nesaaka drebeet rokas un neaizmirsaas, kas par izgliitibu mums iisti ir. Vienigais aizdomigais skatiens musu virzienaa bija deelj Toma “divdomigaa” Bolivijas T-krekla ar kokas lapas attelu uz taa. “Starp citu, vai tas, kas Jums uz krekla, ir arii Juusu somaa?” Mes smeejaamies un “Nee, ko juus. Bet taa jau taapat tikai teeja…”:) Bijam godiigi deklareejushi arii savus paargaajienu zaabakus un telti. Liels viirs ar nopietniem papiiriem rokaas nopietni petiija zaabaku zoles. Bija jaanobirdina liidzi panjemties Patagonijas dublji. Ar telti tik aatri negaaja – taa bija ruupiigi jaasterilizee iipashaa lidostas laboratorijaa. Saakumaa mums tas likaas parspileeti, bet veelak gan ne. Veelak, kad apjautaam jaunzeelandieshu lielo miilestiibu pret vinju vieteejiem kokiem, kruumiem, papardeem, putniem…Tie tiktu apdraudeeti ar ievazaatiem Dienvidamerikas augiem vai kukainjiem.

Sagaidiishana un apelsiinu sula

Un Karlis mus gaidiija. Taads smaidiigs un gaishs. Jutaam, ka esam droshaas rokaas. “Nu, ko – braucam maajaas?” vinjsh teica un aizveda muus maajaas. Un ieleeja glaazees aukstu apelsiinu sulu. Ja Karlis zinaatu, cik ilgi mes nebijaam dzerushi aukstu apelsiinu sulu! Vinja viesistaabaa bija skaists apgaismojums, pie sienas – triis fotogleznas ar briezhiem, liels logs ar baltiem raamjiem un mazaam ruutinjaam, caur kur skats uz naksniigo Auklendu. Pulkstens laikam ap 5 no riita. Mes seedeejaam un jutaamies mierpilni. Iepazinamies. Karlis staastija par sevi. Vinjsh ir latvietis. Latvietis, kursh dzimis un audzis Jaunzelandee, bet latvietis. Un mes kas? Ari – latvieshi. Tas, ka mes visi esam latvieshi, bija pilniigi pietiekami un bija daudz. Musu saruna turpinaajaas veelaak, bija gandriz riits un Karlis devas vel mazliet paguleet.

Mes dzivojaam peec Dienvidamerikas pulkstens, bijaam pilni energjijas. Izgaajaam daarzaa. Tur bija mazs apelsiinkocinjsh un kivi auglju kocinjsh. Gaidiijaam riitu ataustam. No prieka leekaajaam un centaamies nebljaut skalji, jo tachu ESAM JAUNZEELANDEE! “Atceries? Mees norunaajaam braukt reiz kopaa uz Jaunzelandi jau musu otrajaa tikshanaas reizee!?” Tagad ir tas “reiz”.

Riits klusaam atausa. Kaarlja virtuvee uz gaishi peleekas sienas liels Latvijas gjeerbonis. Visa maaja tik harmoniska, skaista. Vannas istabaa lavandas ziepes. Mes laimigi devamies guleet savos tumshi violetajos palagos. Uz griidas pie gultas latvieshu muuzikas diski.

Buru pilseeta Auklenda

Naakamais riits. Trijataa pastaigaajaamies pa Kornvel parku, kura centraa ir vulkaaniskais pakalns (varbut viens no 50 Auklendas vulkaniskajiem pakalniem) – One Tree Hill jeb viena koka kalns. Karlis iepaziistinaaja ar Jaunzelandes kokiem. Un putniem. Uz viena koka kalna gan vairs nav arii shii viena koka, jo to nocirta maoru protestanti (Maori ir Jaunzeelandes pamatiedziivotaaji, kuri apdziivoja sho salu pirms eiropieshu ierashanaas. Vinjiem ir skaisti gaishi bruuna aada, tumshas acis un mati. Un skaista, bet varbuut mazliet pazaudeeta kultuura. Par maoriem mees veel rakstiisim.) – koks tachu bija nevis pashas Jaunzeelandes “iedzimtais”, bet priede no Eiropas. Parka maurinji plashi un miiksti. Cilveeki vaaljaajas un lasa graamatas. Netaalu uz kaadas nogaazes ganaas aitas un peerljvistinjas. Lielpilseetas parkaa…

Pilseeta buuveeta zalju, liiganu pakalnu nogaazees. Un buveetas – vienstaavu un divstaavu gjimenes maajas. Gandriz ne minjas no daudzdzivoklju greedaam vai debesskrapjiem. Varbuut paaris spiidiigas stikla eekas pilseetas centraa, un tas arii viss.

Dodamies uz juuras velshu festivaalu pie Auklendas ostas. Pavaars cep lielos gliemjus jeb mussels (mes nespeejam visus juras velshu paveidus iztulkot latviski, pietruukst zinaashanu:) ) dziivaas liesmaas uz lielas pannas. Izveelamies ar saldaa chilli un kjiploku meerciiti. Sezham, skatamies uz jahtaam un baudaam veltes. Garneles ar kokosriekstu skaidinjaam. Miidijas. Zivs citronu meercee. Un daudz rosee viina. Bija dziivaa muuzika un laimiigi kivi. (Kivi ir apziimeejums jaunzeelandieshiem. Kivi ir arii Jaunzeelandes nacionaalais putns un mums labi zinaamais kivi auglis. Un kivi auglis ir tieshi kivi AUGLIS, nevis vienkarshi kivi. Jo ja vaards “auglis” aizmirstas, tad, iespeejams, Tu kaadam jaunzeelandietim staasti par pashu jaunzelandieshu vai vinju nacionaalaa putna eeshanu, kuukaa likshanu vai lasiishanu no kokiem. Tas mums drusku piekliboja :)) Kaijas kliedza virs galvaam, liicii shuupojaas jahtas un bija iisteni “jaunzeelandiska” sajuuta. Un veel mazliet rosee. Tad luuk, ko noziimee dziive!

Musu satikshanaas sveetki nebeidzaas ne tajaa dienaa, ne aiznaakamajaa. Mums bija tadas kaa pedeejaas atvadas no Dienvidamerikas. Sanaca, ka paris dienas peec musu ierashanaas Auklendas centraa notika Dienvidamerikas festivaals. Bija gaajiens ar visu valstu uznacieniem un dejaam. Arii samba Jaunzelandes braziilju izpildiijumaa laikaa, kad Rio norisinaajaas sambas festivaals. Un peruaanju tautas dejas ne-peruaanju izpildiijumaa :) Viss centrs kuuusaaja no dziivesprieka un triku meistari uz koka kaajaam spoguljojaas audita firmu skatlogos. Mees ljaavaam visam notikt un “degusteejaam” Jaunzelandes alu kaadaa no kichiigajiem Auklendas baariem, kuraa ir augsti graamatu plaukti un staavlampas pie griestiem.

Kaarlis mus nebeidza lutinaat. Vel citu vakaru devaamies uz koncertu zoodaarzaa, kur grupa speeleeja zoo viduu. Gjimenes ar piknika groziem uz ruutainaam segaam seedeeja zaalienaa ap skatuviiti. Dzeera viinu no plastmasas glaazeem, kamer vecvecaaki beernus veda pastaigaat gar zveeru buuriem. Uz rutainas piknika segas laiskaa, boheemiskaa kivi gaumee mees dzeeraam viinu arii citaa koncertaa – dzheza koncertaa kaadaa no Auklendas plashajiem parkiem. Iepazinaamies ar Karlja draugu un vinja sievu no Sanktpeterburgas un mazo meitinju Aleksandru. Un taa jau nebuutu Jaunzeelande, ja vinji muusu neieluugtu ciemos savaas maajaas. Aleksandrai miiljaakais viesis bija “djadja Karl” un miiljaakaa kraasa “pink”. :)

Pienaaca arii taadas dienas, kad Kaarlim tomeer jaastraadaa. Un tas bija dienas, kas mums lika atcereeties par to, ka ir kaut kas “jaadara lietas labaa”. Labi – riitdien tieshaam! “Shodien” mees noleemaam veikt 16 kilometru garo “No krasta liidz krastam” pastaigu. Taa kaa Auklenda atrodas uz zemes shauruma, tad iespejams aiziet no Klusaa okeaana liidz Tasmana juurai. Centrs, kuraa saakaam pastaigu, mudzheja no visu nacionalitashu cilvekiem. Jaunzelandes korejieshi slaucija skatlogus savaam Azijas eestuveem. Cilveki kaklasaitees parvietojaas aatraak kaa citi ar visaam karstas kafijas kruuzeem rokaas, aziaatiska izskata jaunieshu diivainaam frizuuraam mieriigi piipeeja un smejoties apsprieda garaamgaajeejus. Kaut kur veel tuuristu koferiishu ritenju grabonja. Visam centraa augstais Sky Tower, no kura ik pa laikam kaads nolec ar gumiju. Centru nomaina Auklendas Universitaates rajons ar blakus esosho Alberta parku. Kaads sauljojas uz solinja, kaads laasa, kaads atraisa kaklasaiti un meetaa regbija bumbu. Parks rozees un struuklakaas. Nonakaam shikaa Eedenes kalna privaatmaaju rajonaa ar greznaam Viktorijas laika koka vilaam, kuraam perfekti balti zhogi un gaumiigas, tukshas bernu shupoles pagalmos. Edenes kalna galaa vulkaana kraateris smilgaam klaats ar kaadu ozolinju pa vidu. Skats uz visu Auklendu. Vulkaana kraateris maoriem ir tapu – (no taa radies anglju vaards tabu) – sveets un neaizskarams. Vel shodien tur nedriikst kaaju spert, to sveetumu kaut kaa var sajust. No kjinieshu ediena smarzhas un centra steigas uz greznu, klusu villu ielinjaam un neplautaam, dzeltenaam smilgaam kalna galaa. Un vienmeer, vienmeer – ar buraam kaut kur pie apvaarshnja.

Par Jaunzeelandi un Latviju, un visu citu.

Vienas no jaukaajaam atminjaam ir par tiem vakariem vai riitiem Kaarlja maajaas. Ar sarunaam un filmaam un muuziku.  Mums bija gan viina degustaacijas vakari, gan shnjabja :) Jaunzelandes filmu vakari un Latvijas Dziesmu sveetku. Un daudz, no kaa maaciities un iedvesmoties.

Kaarlis mums sniedza neatsveramu ievadu Jaunzeelandee. Tas veesturee un tagadnee. Tas bija gan Jaunzeelandes viins, gan muuzika, gan filmas, gan silti frii ar zivi jeb “fish and chips”. Kopaa skatiijaamies komeediju seerijaas par diviem jaunzeelandieshiem Amerikaa – “Flight of the Conchords”. Un tad Karlis atnesa un uz zhurnaalgaldinja uzlika aviiziitee ietiitus, gandriiz kuuposhus frii ar zivi – taa ir kaa nostaljgjiska beerniibas atminja jaunzeelandieshiem. Un turpmaak shie vienkarshie fish and chips kljuva arii par musu iecieniitu Jaunzeelandes nashkji. Tas bija ruugtenais “Marmite” kreems tumshi bruunaa kraasaa, ko jaunzeelandieshi smeree uz brokastu maiziiteem. Shis gan nekljuva par “muusu” eedienu :) Tas bija shnjabis ar kivi auglja garshu. Tas bija viss, kas kopaa piedziivots. Daudzu lietu un sarunu noziimi apjautaam un atcereejaamies turpmaakaa Jaunzelandes celjojuma laikaa vairaakkart. Mees pieredzeejaam to kultuuru, ko Karlis tik dziivi bija aprakstiijis. Mees saskatiijaam shiis tautas shkjautnes, ko Karlis bija paliidzeejis pamaniit. Jaa, laikam vinjsh paliidzeeja saskatiit.

Bet tas nebija tikai ievads Jaunzeelandee. Tas bija kas vairaak. Piemeeram, eediens. Kaarlis lika paskatiities uz eedienu citaadaak. Cik daudz liidz shim neesam zinaajushi, cik daudz neesam meegjinaajushi uzzinaat. Cik garshu pasaule ir plasha. Karlis taa vienkarshi vareeja panjemt pavaargraamatu, nopirkt visinteresantaakaas garshvielas un kaut ko no taa visa uzburt. Mes piparus un saali tikai liidz shim lietojushi bijaam. Nu varbuut labaakajaa gadiijumaa veel kariju un baziliku. Droshi vien nekad nemainiisies fakts, ka Latvijas rosoliitis ir miiljaakais eediens, bet tomeer durvis uz kaadu citu pasauli ir paveerushaas.

Un veel vairaak – vinjsh mums lika uz Latviju un latvieshiem paraudziities citaadaak. Ja ne citaadaak, tad uzmanigaak. Neveelos shobriid citeet, jo var neizdoties. Bet vinjsh tik daudz laba un iipasha saskata. Par latvieshiem kaa par romatisku tautu, kuras varonji vienmeer bijushi maakslinieki, rakstnieki, dzejnieki. Par latvieshiem kaa par speeciigu tautu, kuras kultuura joprojaam peec visa tik dziiva un stipra. Un par nacionaalajiem simboliem un ziimeem, kas reizeem varbuut ir nepelniiti aizmirsti. Kad mees peedeejo reizi “pamaniijaam” ausekliiti? Karlis ir pasauli apceljojis un tieshi latvieshu ausekliiti patureejis sev. Taads sens latviskums citaa pasaules malaa. (Ipasha pateiciiba Mildas un Rutas tantei Latvijaa par sho satikshanos Jaunzeelandee un ne tikai par sho…Par citam jaunaam draudziibaam pastaastiisim citaa reizee.)

SAULRIETI UN SAULLEKTI

Saulriets. Kristus statuja Rio, Brazilija  

Saullekts. Ilha Grande, Brazilija  

Saulriets. Ujuni saals tuksnesis, Bolivija  

Saullekts. Copacabana, Bolivija  

Saulriets. Kuzko tirgus, Peru 

Saullekts. Machu Picchu, Peru

Saulriets. Ruta 40, Argentina

Saullekts. Los Antiguos, Argentina

Saulriets. Carretera Austral, Chile

Saullekts. Torres del Paine, Chile

ATVADAS

Atvadas no Dienvidamerikas palikushas atminjaa kaa hoass, mazliet skumjas, mazliet ilgas.  Un kaa mokoshas slaapes Santjago smogaa (mes staigaajaam pa pilseetu un izmisiigi meegjinaajam kaut kaa pieklaajiigi samerceeties katraa struuklakaa un aizguutneem dzeeraam pie izdeviibas). Bijaam jutushi tik daudz shajaa kontinentaa 3,5 meneshu garumaa, ka varbuut vairaak nevareeja, varbuut nevajadzeja…shajaa reizee. Bijaam noskanjojushies Jaunzeelandei. Tomer ir skaidrs, ka Dienvidamerikaa vareetu celjot gadiem un vel tad neiepaziit. Muusu tris meneshi tikai taads neliels ieskats pa durvju spraugu…Bijaam jutushi prieku, laimi, sajusmu, galvenokart. Reizeem taadu pilnigu laimi (praataa naak vakars uz laipinjas Ilhas Grandes liicii vai viins no plastmasas kruuzes pirms aizmigshanas mashiinaa pie kaada Patagonijas ezera, praataa naak visaadas svariigas un mazsvariigas lietas) Bailes apmaldoties dzhungljos, bailes delj Rio miitiem, bailes, ierodoties nakts viduu nezinamaa Boliivijas pilsetaa… Bet bailes celjojot ar laiku pazuud, un paraadaas tikai tad, kad patieshaam ir iemesls. Skumjas atvadoties no satiktajiem, kas vienmeer bijis gruutak, kaa plaanots vai domaats. Jo jaaapzinas, ka atvadas celjojumaa biezhi ir uz nesatikshanos, paaraak dazhaadas celji, kas brinumaini krustojushies kaut vienreiz. Plasha emociju gamma, bagaatinosha, reizem nogurdinosha. Shis celjojums ir beidzies, jadodas uz citu kontinentu.

Attapaamies Chiles galvaspilseetaa Santjago, seezhot uz galvenaas ielas trotuaara. Santjago bijaam nonakushi paris dienu laikaa ar paaris autobusu braucieniem no Argentiinas piekrastes Puerto Madryn. Seedeejaam uz karsta asfalta karstaa svetdienaa. Pilseeta smogaa un tuksha. Likaas, ka mees gandriz tikpat tukshi. Bija plaanots palikt pie Filipa Santjago centraa. Filips nepaspeeja muus sagaidiit un nelika justies gaidiitiem arii turpmaak. Seedeejam un blenzaam uz augstceltneem. Ielas klusumu partrauca kaads chiilietis, kursh muus uzrunaja izcilaa anglju valodaa: “Vai jums viss kaartiibaa? Vai es varu jums kaa paliidzeet? Vai jums nav kur palikt? Es dzivoju tepat netalu!” Tas lika no aizkustinajuma gandriz raudat.  Toreiz pieklaajiigi atteicaam, tomer ne nakts maajaas bija svarigas, tik ljoti svariigi bija tas, ka uzrunaa sveshinieks, ka neesi viens.

Turpmaakas dienas Filips nesniedza nekadu iipasho draudziibu, bet sniedza pajumti, gultu, iespeeju izmantot dushu, virtuvi un izmazgaat velju. Tas mums tieshaam bija nepiecieshams peec Patagonijas skarbuma. Par iistu Santjago draugu mums kljuva Filipes dzivoklja biedrs Hosee. Hosee angliski neprata ne vaarda, un mees spaaniski nespeejaam runaat par politiku, bet mees runaajaam! Ar Hosee mes runaajam par visu – par naakotnes viizijaam, par Chiiles veesturi, par viiniem…Un valoda nebija nekaada barjera. Vel mees iemaacijamies gatavot magjiskos Chiiles hotdogus un izmeegjinaajaam Chiles stipro dziru pisco, kas ieguuta no viinogaam. Arii Chiiles viinus, jo Hosee izraadiijaas zinoshs vinos.

Mieriigi un laiski pavadijaam peedeejaas Dienvidamerikas dienas. Sakartojaam praatus un somas. Panjeemaam laba Chiiles viina pudeli un devamies uz Metallica koncertu, lai aiz seetas kopaa ar daudziem citiem chilieshiem klausiitos Nothing Else Matters. Pardomaajaam to, kas bijis,  un bijaam gatavi doties taalaak. Doties uz Jaunzeelandi, kas vienmeer bijusi sapnju zeme mums abiem. Bet tagad par to, kas ir Dienvidamerika mums…

PIEREDZE/PIEDZIVOJUMS

Ir gruuti struktureet Dienvidamerikas pieredzi, visu lielo piedzivojumu. Bet mes to tomer darijam. Runajam daudz par to, kas bijis. Un izleemaam par to, kas bijis visspilgtakais mums. Nekaadi konkreti kriteriji. Tikai subjektiivas sajutas par vietu vai notikumu, kas to padarijis par atminjaa paliekoshaaku. Te buus tris piedzivojumi no katras valsts. Tris, ko mes gribetu veel un noveelam citiem. Tris…tikai taapec, ka smuki izskataas. Nav pamatojuma vai attaisnojuma, sajutas. Varetu arii visas atminjas sarakstiit vienaa kaudzee, un mums tas noziimeetu tikpat daudz, cik shie struktureetie triis.

BRAZILIJA

♦Ilha Grandes pargajiens. Viens no lielaakajiem piedziivojumiem visaa lidzshineejaa celjojumaa. Viens no piedzivojumiem, par kuru pat viss veel nav pateikts. Tas viss bija taads mistikas, prieka, skaistuma un sakritiibu virpulis. Te Tu esi tuuristu pilnaa, putojoshu alus kausu un muuzikas piepildiitaa ciemataa. Un te Tu esi – ar suni, kas ir uzticiibas iemiesojums, muuzhmezha viduu. Bez tuuristiem, bez noraadeem, bez pieredzes. Un pa vidu tam visam Tu eed vakarinjas ar vietejiem braziljiem, vinju kjerto zivi eed, un sazinies valodaa, kuru neproti. Sala pati par sevi ir skaistums, un shkjiet, ka tur iespejams viss, tikliidz nokaap no iemiitaas takas.

♦Pantanal dziivaas dabas parade. Nakts pastaiga skaljos dzhungljos. Purva briedis ar mazu putninju uz muguras, nesaskaitaami kaimani un varbuut, varbuut jaguaars kaut kur aiz stuura. Viena no baagaataakajaam dziivaas dabas vietaam pasaulee.

♦Santa Teresa makslinieku rajons Rio de Janeiro. Maldies likumainajaas Santa Teresa ielinjaas, veero atslaabushu publiku baaros, notraipijushos maaksliniekus maakslas galerijaas, fonaa – tramvajinja dardonja, melodiskaa braziilju valoda un veeja zvani pie baaru ieejas durviim.

Debesu  Ostas ciems Ilha Grandee

Pantanal purva briedis

Santa Teresa rajons Rio

BOLIVIJA

♦Potosi pilseetinja un sudrabraktuves. Mums kaut kas pavisam sveshs. Viss tik taals, bet pavisam iists. Nesaprotams, zheelojams un tajaa pashaa laikaa apbrinojams. Sudrabraktuvju skarbaa patiesiibaa, kuru tomer nevar pienjemt tikai kaa pilniigi melnu. Mazaas pilseetinjas zudushais spozhums. Kaa atgrieshanaas veesturee.

♦Pilsetas. Nespeejaam izlemt, kura no Boliivijas pilseetaam ir TAA. Noleemaam, ka visas. Santa Kruza, Sukre, Lapaza. Ipashi Sukre un Lapaza. Boliivieshu tik dziivaa kultuura starp koloniaalaam eekaam, baltaam bazniicaam. Baltas maajas ar sarkaniem dakstinju jumtiem starp debesskrapjiem. Cholitas sarkaniem svaarkiem starp modes daamaam.

♦Ujuni saals tuksnesis. Shkjiet, ja nebuutu savaam aciim redzeejushi, tad neticeetu, ka pasaulee ir shaada vieta – tik sirreaala, reizeem pat nelogjiska. Kur kalni meedz buut violetaa kraasaa un udenji sarkanaa vai zaljaa. Laguunaas ganaas flamingo, kaa pie mums staarkji pljavaa. Skaistums, dabas maakslas darbs, dazhu dienu pieredze gleznaa.

Cerro Rico kalns Potosi, kalns, kas “apeed cilveekus dzivus”

Sukre

Ujuni laguuna

PERU

♦Titikakas ezers. Un te negribas novilkt Titikakas ezeraa esosho robezhu starp Boliiviju un Peru. Mes ljoti un ljoti atri iemileejaam Titikakas ezeru, taa salinjas un ciematinjus ap to. Copacabana, Saules sala, Amantani sala…Un ezera tirkiizzilais uudens.

♦Machu Picchu piedzivojums. “Ziniet…taa Machu Picchu lieta…ir ok. Bet daba! Daba ir apbrinojama! Un Machu Picchu tieshi SHAJAA dabaa ir apbrinojams!” Mes daljeji varetu vinjai piekrist. Mums Machu Picchu ir palicis spilgtaa atminjaa deelj visa piedzivojama. Delj gajiena pa vilciena sliedeem, kaapiena pirms saules leekta. Deelj ilgaam, gaidaam, deelj miglas, kas saaka pagaist un atklaat inku drupas skatienam un deelj grandiozaas Peru dabas. Deelj savas izteeles. Protams, varenaas inku celtnes tam visam pa vidu.

♦Kondori Kolkas kanjonaa. Tu juuties kaa iipashi apdavinaats vai sveetiits, kad pasaules lielaakie putni acu priekshaa sariiko iistas mediibas, kad planee virs kanjona reizeem ienirstot tajaa.

Titikakas ezers

Machu Picchu

Kondori Kolkas kanjonaa

ARGENTINA

♦Boheema Buenosairesaa. Pati pilseeta ir boheema. Skveeri, koki, krogi, tango, viins. Velas nakts balles un riiti saakot no pusdienas laika. Maakslinieki, muuzikji, aktieri. Gandriiz visi, taa shkjiet :) Mes ljaavaamies.

♦Iguazu udenskritumi. Ieprieksh tos negodiigi “pieskaitiijaam” pie Braziilijas brauciena. Teiksim, kaa ir – skaistaaki tie ir udenskritumu Argentiinas pusee. Komentarus neprasa, ir tieshi tik grandiozi, cik varetu izteloties. Ipashi pieejot tuvumaa un samirkstot liidz peedeejai viiliitei tveiciigaa dienaa.

♦Ugunszeme. Iiists celjojuma gars. Veikali ar Antarktiidas ekipeejumu. Pludmales mezha viduu ar mistiskiem mezha zirgiem, sniegotas virsotnes pie apvarshnja. Visa veida celjotaaji vai klejotaaji kempingaa. Haskiju audzeetavas. Tik tieshaam – pasaules malas sajuuta.

Viena no Buenosairesas maakslas galerijaam

Iguazu udenskritumi

Ugunszeme

CHILE

♦Carretera Austral celjsh. Viss taa autentiskums un nemainiigums, arii taads pirmatniigums, ka musdienu pasaulei tas gandriiz nesasniedzams. Gan tieshaa, gan netieshaa varda noziimee.

♦Arika. No pirmaa acu uzmetiena – varbuut necila vietinja lielajaa Dienvidamerikas kartee. Mes apzhilbam no saulrieta sirds pludmalee ar taas juras lauvaam, maitu lijaam un sarkanajam smiltiim.

♦Torres del Paine Nacionaalais parks. Klasiska, grandioza, neiekarojama daba. Taada, ko var vien apbriinot, taada, no kuras mazliet bail.

Ciematinja dziive pie Carretera Austral

Sirds pludmale Arikaa

Torres del Paine Nacionalais parks

CELJSH

Par celju, ne galameerkji. Celjsh ir bijis tik noziimiiga, tik baudaama un atminjaa paliekosha sastavdalja no muusu Dienvidamerikas celjojuma. Veikti apmeram 20 000 kilometru. Ar kaajaam, laivam, pramjiem, zirgiem, mashiinaam un autobusiem.

AR KAAJAAM

Vienas no skaistaakajaam Dienvidamerikas atminjaam ir no paargaajieniem, par celju, kas veikts kaajaam. Peec daudziem kilometriem ar kaajaam galamerkjis ir skaistaaks vai pelniitaaks.

Ar mugursomaam un suni sasniedzaam mazu, izoleetu ciematinju Ilha Grandee. Putekljaini celji un vistas, vieteejie vechi zviln pludmalee. Atpakal naacaas doties pirms tumsas caur dzhungljiem. Izbijushies, nogurushi, saskraapeti, bet ar suni nokljuvaam atpakal un bijaam guvushi pirmo celjojuma ruudijumu, varbuut maaciibu, bet driizaak iedroshinajumu. Lielaa sala un muusu suns. Un pargajiens cauri Bolivijas ciematinjiem uz Saules salu arii bija gan mazliet avantuurisks, gan ljoti skaists. “Mums bija telts kalna galaa ar ezeru lejaa. Un arii saulleekts ar dziedoshiem aitu ganiem kaa modinaataajpulksteni.  Taada pilniiguma sajuuta – ieprieksheejaa dienaa bijaam devushies celjaa kopaa ar ganiem, gaajushi guleet laikaa, kad gani aitas dzen maajaas un ceelushies ar vinju dziesmaam.” Arii lielaas pilseetas tika apskatiitas kaajaam – taa, ka kaajas jeelas un stundu jaatguustaas kaadaa parkaa ar kafijas kruuzi. Gan Rio, gan Lapazaa, Bunosairesa un pat Santjago. Varbut, ka nav droshakais veids lielo pilsetu apskatei, bet “intiimaakais” gan. Nevareetu buut veel tuvaak pilseetai, arii pljavai un cilveekam…Ja vareetu, mes pasauli ar kaajam izstaigaatu. Kaadu dienu varbuut vareetu.

Ilha Grandes lietus mezhaa

AUTOBUSI

Transporta lidzeklis, ar kuru parvietojaamies visvairaak viennoziimiigi – autobusi! Ljoti lielu dalju no 20000 nobraucaam ar autobusiem. Ar lieliem, eertiem, kondicioneetiem. Ar maziem, graboshiem un gandriiz sabruukoshiem. Ne tikai taapeec, ka tas gandriiz vienmeer ir leetaakais parvietoshaanaas veids. Arii taadeelj, ka vienkarshi patiik. Patiik veerot valsti aiz loga un taas iedzivotaajus shajaa loga pusee. Maat skolniekiem formas terpos aiz loga un tureet kleepii mazu boliivieshu meiteniti shajaa loga pusee. Piestaat mazos ciemateljos un kopaa ar vieteejiem ietureet pusdienas noplukushaa krodzinjaa. Pat ja ta ir tikai siiksta liellopa galja pusdienaas. Padsmit stundu braucieni bija kljuvusi par ierastu lietu.

Ilgakais brauciens, shkjiet, bija 30 stundas. Taadi bija divi – no Foz do Iguazu uz Cuiabu pie Pantanal un no Atakamas tuksnesha uz Buenosairesu. Pirmais no minetajiem bija izteikti braziilisks. Plaanoto 24 stundu vietaa brauciens ieilga liidz 30. Seshas stundas – “pfff, tas tachu nekas nav, ja visa dziive priekshaa!” Buss parvadaja ne vien pasazhierus, bet arii vestules, produktus, visu. Ja kaads gadijumaa laikaa nebija atnesis saldumus, ko nosuutiit radiniekiem attalaa lauku ciemaa, tad vareeja pagaidiit, nevienam nekur nav jasteidzaas. Ar mums it kaa visa dziive priekshaa, tomeer bija vairaakkart jaatliek tikshanaas ar musu Pantanal gidu Laercio galamerkja autoostaa, kursh mus reiz jau stundu bija pacietigi gaidijis…Otrs 30 stundu brauciens laikam ir liidz shim veiksmiigaakais – tas bija autobuss, kas kaa miraazha paraadiijas tuksnesha viduu peec tam, kad jau labu laiku bijaam tur iestreegushi. Tas bija musu Ziemassvetku brinums, kas aizgadaaja no nekurienes uz Argentinas galvaspilsetu tieshi pirms svetkiem. Shajaa braucienaa pirmo reizi shkjersojaam Chiles – Argentinas robezhu (kopaa tadas reizes bija apmeram desmit!). Shii bija viena no interesantakajaam robezhshkjersoshanaam. Musu peruanju celjabiedri bija ieintereseti apluukot muus pilnaa augumaa briidii, kad uz robezhas Chiile-Argentiina izkaapaam no autobusa. Tika nospriests, ka abi izskataamies vienaadi. Nu ja nu – abi balti :) Rindaa uz robezhas tikam cienati ar konchaam, jo tas palidzot pret augstuma slimibu. Puse no autobusa dzivojaas pa tualeti un cinijaas ar nelabumu. Kameer chilieshi un argentinieshi peec pasu kontroles pamaja robezhsargiem un laimiigi devaas celjaa, mees – peruanji – tikaam sadziiti angaaraa uz mantu paarbaudi. Sakraameejam somas divaas garaas rindaas uz griidas. Mums pashiem bija jaanostaajaas rindaa gar sienu. Celjabiedri kjikjinaaja un sachuksteejaas. Telpaa ienaaca buudigi robezhsargi un suns. Ne jau nopietns vilks, nee, tas bija dzivesprieciigs zelta retriivers, kuram bija jaaparmeklee muusu somas. Vinjsh leekaaja taam apkaart, luncinaaja asti, reizeem neveikli paklupa…Ja arii kaadam somaa bija kaada zaaliite, tad shis suns vareja vien sasmidinaat, ne uztraukt. Peec shis izmekleshanas katru somu parmekleeja robezhsargi. Kadu dredainu peruanju rotu maakslinieku, kursh devaas uz Buenosairesu pardot savus izstradaajumus, izkratiija liidz pedejai viiliitei. Taapec, ka bija dredi droshi vien. Kad pienaca kaarta muusu somaam, sargs vien pajautaaja: “Europe? Go!” Taapec, ka nebija dredu droshi vien.

Autobusa braucieni ljoti atshkjiiraas no valsts uz valsti. Vai, pareizaak sakot, Boliivijas autobusi ljoti atshkjiiras no citu valstu autobusiem :) Te laikam arii piedziivoti murgainaakie braucieni. Kaa arii eksotiskaakie. Visbiezhaak autobusi te bija diezgan veci un diezgan graboshi. Un arii iedzivotaaju autobusaa braukshanas paradumi atshkjiiraas. Boliivieshiem, piemeeram ljoti patiik tureet valjaa autobusu logus. Pat ja parvietoshanaas aatrums liels un jaabrauc daudzas stundas, logam jaabut atveertam kaa likums. Ja nu ir riktiigi auksti, tad var meegjinaat aizveert aizkarinjus, bet ne jau logu! Tomer jaasaka ari tas, ka logus biezhi vien vienkarshi nevareeja aizveert. Tie, kratoties pa celjiem, kas biezhi vien ir vienkarshi savaa starpaa savienotas bedres, nemitiigi veras valjaa. Pa dienu veel ok – reizi 5 minuutees aizver, liidz tas atkal atkrataas valjaa. Sliktaak ir tad, ja ir nakts vai araa liist. Piemeram, braucienaa no Potosi uz Uyuni saals tuksnesi es biju salijusi slapja, seezhot autobusaa. Tiesa gan – toreiz lija arii no griestiem. Ir eerti tureet logu valjaa arii taadeelj, ka visu laiku ir jalidina viss liekais aaraa pa logu. Konfekshu papiiri, tuksha kolas pudele vai parpalikumi no pusdienaam. Un tas nav kautriigi un pa kluso. Tas ir taa, ka “Eu, panjem un izlidini maneejo shkjiivi arii, es nevaru atvert savu logu!” Un autobusos biezhi notika iists shovs. Katrs bolivieshu tirgonis vareeja vienkarshi nostopeet autobusu, kaapt iekshaa un skaljaa balsii reklameet savu preci. Visbiezhaak taa bija “chocloooo, chooocloo, choooocliiitooo con queso!!!” (Kukuruuza, kukuruuza, kukuruuziinjaaa ar siiieruuu!). Bet tikpat labi vareja buut ari siirups, konfektes, vaariti kartupelji vai jebkas cits. Mums iegarshojaas choklo con keso… Reiz redzeejaam arii komikju-amatieru uzstashanos, kas ilga paaris stundas; saakumaa noveda publiku liidz smiekliem, beigaas – liidz izmisumam. Caalji, kas reizem tika parvadati Bolivijas autobusos, gan parasti netrauceja, arii berni, kuri aizmiga un krita kleepii ne. Visbiezhak gan berni bija iespiesti lakataa starp kreeslu un mates muguru. Vai arii tajaa pashaa lakataa noguldiiti uz griidas.

Chiles un Peru autobusi…tas bija kaa nonaakt kuurortaa peec Boliivijas. Visspilgtaak atminjaa palicis viens nakts brauciens Chiilee, kuraa kaadas sakritibas deelj nonaacam autobusaa ar platiem aadas kreesliem, “cama” (Cama – ir gulta jeb sedeklis, kuru var novietot gandriz horizontali. Autobusu cenas tika visbiezhak iedalitas divas katgorijaas cama un semi cama jeb pusgulta). Uz edienu ljoti taupiijaam (nee, nu ne tikai, pricipaa uz visu:) ) , vakarinjas bija dazhas bulcinjas paredzetas, un kaada bija muusu sajusma ieraugot, ka shajaa autobusaa pienes siltas vakarinjas! Un te bija arii “autobusa teevs” jeb cilveks, kas vienkarshi rupejas par pasazhieru labsajuutu. Pec tumsas iestashanaas aiztaisiija aizkarinjus, uzlika Tavu miiljaako filmu un apsedza ar pledu, he :) Veel pietruuka saldu sapnju noveleshana un galvas noglaudishana uz nakti. Arii dazhos citos autobusos bija autobusu teevi, bet shajaa vinjsh bija visrupigakais. No riita pamostoties, uz Tava galdinja jau bija piiraadzinjsh un silta teeja – teevs to bija sarupejis, nevienu nepamodinot. Chiles un Peru autobusi pa celjam tikpat kaa nestaajaas, nemaz nerunajot par pasazhieru uznjemshanu pa celjam- tas tika uzskatiits par biistamu pasaakumu. Tualetes bija plashas un smarzhigas (Bolivijas autobusos tualetes biezhi nebija, pirms nakts brauciena bija jaacer uz shofera lidzjutiibu un jaacenshas daudz nedzert) Tomeer, lai cik labi kondicioneeti buutu autobusi, lai cik gaadiigi autobusu teevi, mums atri saaka pietruukt satuntuleejushas cholitas un silta kukuruuza katraa pieturaa.

CITAADI

Pavisam citads ir celjsh, kas veikts ar automashiinu. Tie bija vairaaki tuukstoshi kilometru pa celjiem un lielaa meraa neceljiem – Ruta 40, Carretera Austral, Patagonija visaa taas krashnjumaa. Mashiina sniedz pavisam citu briiviibu. Lai arii musu Patagonijas grafiks prieksh Patagonijas attalumiem bija drastisks, reizeem, nedomajot par laiku vai galamerkji, braukajamies bezmerkjigi pa nomaljiem celinjiem. Nezinaajaam, kas sagaida galaa (parasti nekas taa arii nesagaidija:) Ja neskaita ainavu, kas parsteidz ik uz solja.) ), priecaajaamies par celju, savu nezinju un bezmeerkjiibu. Un to, ka aizmigt varam liicha malaaa – jebkura liicha malaa. Un no riita celties, ieslegt muuziku un doties celjaa.

Naktsmiitne Chiiles Patagonijaa

Laikam jau, ka par celju, ne galamerkji…Lai kaads butu celjsh vai transporta lidzeklis, visvairaak skudrinju skrien esot celjaa, nedomajot par iepriekshejo pieturu un nezinot par naakamo. Veero ainavu un aizmirsties. Vai veero cilvekus un aizmirsties. Vai skalji dziedi, vai skalji klausies.

CILVEKI

Lai kadas vietas, piedziivojumus mes izveeletos kaa spilgtaakaas atminjas, tomeer visnoziimiigaakaa celjojuma sastavdalja it visur – cilveeki. Mes saskaaraamies gandriz tikai ar lielu labestiibu un cilvekmilestiibu. Lai kurp mes dotos, cilveki veidoja musu celjojumu un veido muusu atminjas. Maaca mums un mees maacamies no vinjiem. Varbuut kaut ko arii mees vinjiem. Un raada savu zemi, veido to. Nevelamies izdariit salidzinajumus vai secinajumus, gribam atcereties cilvekus, kuri interesejas par aviaciju, auzh, maca papagailjiem runaat, tirguu kjirbjus tirgo.

Andzhelika, Laercio un Dzhoels bija muusu Braziilija. Andzhelika iemaaciija iistu kaipirinju. Un iistu Rio. Vinja bija naakusi no Rio daljas, ko raada filmaas; vinja joprojaam ciinijaas par savu iztiku, bet tomer nesavtiigi klaaja brokastu galdu tikko sastaptiem sveshiniekiem. No riita starojosha devaas apruupeet favellu iedziivotaajus, vakaraa raudosha emocionaali apkrita ap kaklu un teica paldies par to, ka esam te. Dzhoels – lepnais, iipatnais, gudrais braziilis. Ar savu stingru viedokli par Brazilijas dzhungliem, dziivo radiibu, taas aizsardzibu un tuurisma attiistibu. Alu vinjsh dzera tikai pilnigi aukstu un pudeles otro pusi vienmeer izgaza aaraa…jo otra pudeles puse tachu nebija vairs auksta! Dzivoja pussagruvushas majinjas pagalma shupuljtiiklaa un kolekcioneja gramatas par jaguariem un aviaaciju. Laercio…Laercio, muusu dzhunglju gids, miil savu darbu un miil Braziliju. Tarantulus, kaimanus, kapibaras un jaguaarus. Vinjsh vispar ir cilveks, kursh mil cilveekus, pasauli.

Andzhelika

Dzheols

Laercio

Bolivija. Katrs celja biedrs autobusaa ar izteiktiem vaigu kauliem, zinjkaariigu skatienu, kautriiigu smaidu un koku aiz vaiga soli pa solim maaciija mums Boliviju. Pec Brazilijas-Bolivijas robezhshkjersoshanas apmetamies mazajaa oranzho smilshu ielu ciematinjaa. Esam Bolivijaa, tas bija skaidrs. Hotelja saimnieks spanju valodaa mums iemaaciija pateikt “alus”. Cholitas ar garajaam bizeem vai nu smeejaas par jokiem vai piktojaas par paarlieku pieversto uzmanibu vai par kaut ko citu, ko mums nesaprast :) Aidai, musu Sukres spanju valodas skolotaajai, lekciju starplaikos mes jautajam visu, kas bija sakrajies neatbildets. Par daudzviet nemileto prezidentu Evo Morales, kursh ierobezhojot inteligjences briiviibu, par nesaprashanos  starp pilsetu un lauku iedzivotajiem, par to, kuraa tirguu vislabaak lamas vilnas dzhemperi nopirkt, par to, kaapeec jaunajaam sievieteem reizem nav divas bizes, par to, cik ilgi kultura dzivos. Un redzejam. Redzejam bernus-apavu tiiritajus, kuri reizeem aizsedz seju, jo kauns…Sudrabraktuvju stipros viirus ar salikusham muguram, bet paceltu galvu. Aitu ganinjus, kas dzied dziesmas ik ritu un vakaru; Maribelu, mazo meiteniti, kura uz savas salas piedzimusi un grib muzhu nodzivot. Augstkalnes boliivieshi, iespejams, ir visautentiskaakaa tauta Dienvidamerikaa, un tapec vinjiem ir visvairak taa, ar ko iedvesmot un tas, ko zaudeet…Un mes joprojam ceram, ka audeklos ieaustaas tradiciju pilnaas dzives – no dzimshanas liidz pat beereem – tiks nosargaatas. Ka berni, kas tagad lakatos uz muguras savaam maatem, piis bizes savam meitaam.

Ar Aidu vinjas maajaas Sukree

Potosi sudrabraktuvju tirzdinjaa

Muusu gids Potosi sudrabraktuvees

Maribella, mazaa Saules salas meiteniite, toposhaa skolotaaja

Shkjiet, Vilma un Euhenio iemieso visu Peru raamumu, taadus kaa pirmsaakumus. Visa Amantani sala dziivo peec ritma, kas ir tik vilinoshi pirmatniigs. Katraa seetaa naturaalaa saimnieciiba. Katrs viirs ik dienu gaadaa partiku gjimenei ar savaam rokaam, ne naudu, bet iztiku. Katra sieva rada rokdarbus un nodod tradiiciju taalaak beerniem. Jaa, laikam Vilma un Euhenio – muusu Peru. Un katrs kaiminjsh ir paliidzeejis savam kaiminjam maaju uzcelt. Un, ja vajadzees otro staavu – paliidzees uzcelt otro staavu. Un nav nekaa grezna, nekaa izshkjeerdiiga, nekaa paarmeeriiga. (“No phone. No pool. No pets. No cigarettes. Ultimate freedom.” -”Ne telefona. Ne peldbaseina. Ne majdzivnieku. Ne cigareshu. Absoluuta briiviiba.” no filmas “Into the Wild”) Sveetki ir vienreiz gadaa, tad ir dejas un pelniita liiksmiiba par razhas novaakshanu. Vai tikai veel tad, kad kultuuras namaa speelee vietejo puiku ansamblis, un salas cieminji tiek vesti uz dejaam.

Amantani salas skarbais veejsh

Vilma un vinjas draudzene darina rokdarbus :)

Vilma un Euhenio

“Buenos dias, senjorita!” Adrians aptureeja Buenos Airesas viesniicas vestibilaa. “Viini, tango, futbols? Njem lapu, pierakstiisi visu, ko staastu. Desmit Tavas valsts naudinjas par shito. Pag, vai par desmit naudinjaam var nopirkt T-kreklu Let…Lettonia? Es plaanoju uz turieni driiz braukt…” Vinja istabas durvis vienmeer bija valjaa. Nezinu, vai taadeelj, lai visi redz vinja maakslas darbus, apgleznotaas sienas, lai veedinaas kraasas smaka vai vienkarshi vinjsh kaa viesnicas dveesele nevareeja atljauties durvis tureet ciet – ja nu kaads veelas aprunaaties!?  Viinu periodam vinjsh bija ticis paari. Mees – viesniicas “gjimene” – to, protmas, dariijaam pastiprinaati, jo esam tachu Buenosairesaa! Pat Kanaadas Elizbete, kura radusi iet guleet ap desmitiem vakaraa, “jo, kad buusiet manaa vecumaa, tad redzeesiet”, bija pieradusi ap desmitiem tikai taisiit pirmo viina paku valjaa (logjiski, ka paku, jo korkju viljkjis bija nozaudeets, bet citus lietot vinjai nepatiik). Adrians tikmeer malkoja mates teeju. Shkjiet, ka nekas vinju nespeeja satraukt. Vinjsh jau chetrus meneshus diendienaa basaam kaajaam shljuukaaja pa senaas viesniicas gaitenjiem. Regulari aprunajoties ar celjotaajiem, regulaari rikojot viesiibas sev un viesiem. Shad tad gleznojot, shad tad izstadot savas gleznas kaadaa pilseetas galerijaa. Maakslinieks.

Viesniicas draugi. Adrians – vienigais, kas stav profilaa. Tomam liidzaas Kanaadas Elizabete.

Un Patagonija, patagonieshi. Chiile vai Argentiina, ne jau robezha ir svariiga, it iipashi, ja taa shkjeersota gandriiz nesaskaitaamas reizes. Paklaajaustuves paklaajaudejas, gaucho asiem sejas vaibstiem, tumshas, dziljas acis un chirkaini mati, laipnas balsis. Zirgu pakavi sacelj putekljus gaisaa, paklaaju fabrikas puteklji ne no shii gadsimta. Gluzhi kaa gaucho ganaampulku vada nemainiigi, taa, shkjiet, benziintanka benziin-leejeejs savu darbu nesteidziigi dara tikpat sen jau. Un mazais puika taaltaalaa Patagonijas ciemaa no teeva maacaas benziinu liet un ar maasu kolekcionee aarzemju moneetas. Mums bija dazhi santiimi no Latvijas palikushi, vinjam taa bija lielaakaa laime.

Gaucho lietainaa Patagonijas dienaa

Paklaaju audeejas

DIENVIDAMERIKA ATSKATOTIES

..taatad praataa naak visaadas svariigas un mazsvariigas lietas. Un mazsvariigaas kljuust par vissvariigaakajaam. Tieshi tas vienacainais suns un mazais moneetu kolekcionaars, un cukurs kaipirinjaa. Tas ir viss, ko mees varam panjemt liidzi – atminjas. Un atstaat – tikai peedu nospiedumus :)  Un dazhas bildes. Panjemt liidzi. Varbuut arii drusku iedvesmu. Un veel Chiiles hotdogu recepti. Adios.